Petaura medības

Varbūt izšaut uz šo ēnu? Pirkss uztvēra to tēmēklī, bet neuzlika pat pirkstu uz sprūda. Atslābināja muskuļus, lāzera stobrs nolaidās. Gaidīja. Petaurs nerādījās. Lejā stiepās elles labirintam līdzīgi aizgruvumi, tur varēja stundām ilgi spēlēt paslēpes: stik­lainā lava bija saplaisājusi, veidodama ģeo­metriski pareizas un tai pašā laikā fantas­tiskas figūras. «Kur gan palicis Petaurs?» Pirkss prātoja. «Ja varētu kaut ko sadzirdēt, bet šis nolādētais bezgaisa nostūris gluži kā murgā … Ja nokāpšu lejā, varbūt izdosies nošaut Petauru. Nē, to es nedarīšu, es ne­esmu traks .. . Bet domāt taču var par visu — krauja nav augstāka par divpadsmit met­riem, tas ir tikpat kā nolēkt uz Zemes no divu metru augstuma; es būtu ēnā zem kraujas, mani neviens neredzētu, un es varētu virzī­ties gar to, visu laiku no mugurpuses klints aizsargāts, bet viņš agri vai vēlu iznāktu uz grauda …»

Akmens labirintā nekas nemainījās. Uz Zemes pa šo laiku Saule būtu pārvietojusies, bet šeit bija garā Mēness diena, un Saule zvēroja gluži kā sastingusi vienā vietā, ap­dzēsdama tuvākās zvaigznes. To ietvēra mel­nais tukšuma oreols, sadriskātas, oranžas dūmakas caurausts . .. Pirkss izslējās līdz viduklim aiz sava akmens. Tukšums. Tas sāka viņu kaitināt. Kādēļ aizvien vēl nav bezceļa automašīnu? Vai tiešām līdz šim lai­kam nav nodibināti radiosakari? . , . Varbūt tās beidzot izdzītu viņu no šīm drupām … Pirkss paskatījās rokas pulkstenī aiz biezā lokanā stikla uz rokas un nobrīnījās: kopš sarunas ar Makorku bija pagājušas tikai trīs­padsmit minūtes.

Pirkss jau grasījās atstāt savas pozīcijas, kad vienlaicīgi norisinājās divi notikumi, abi vienlīdz negaidīti. Klinšu vārtos starp divām bazalta sienām, kuras aizsedza ieplaku no austrumiem, viņš ieraudzīja citu aiz citas virzāmies bezceļa automašīnas. Tās atradās vēl tālu, droši vien vairāk nekā kilometru, un brauca pilnā gaitā, izstiepušas aiz sevis garu, kūpošu putekļu plīvuru. Tai pašā laikā divas lielas, šķiet, cilvēka rokas, tikai ietērp­tas metāla cimdos, parādījās uz pašas klints malas, un pēc tam tik ātri, ka Pirkss nepa­guva pat atkāpties, iznāca Petaurs. Viņus atdalīja ne vairāk ķā desmit metru. Virs va­renajiem pleciem galvas vietā Pirkss ierau­dzīja masīvu izvirzījumu, kurā nedzīvi, kā divas melnas, viena no otras patālu novie­totas acis spīdēja optisko iedobumu lēcas, bet starp tām uz pašreiz pievērtā plakstiņa atradās trešā — briesmīgā starmeša acs. Tiesa, arī Pirksam rokā bija lāzers, taču automāta reakcijas bija nesalīdzināmi ātrā­kas par viņa kustībām, tāpēc viņš pat nemē­ģināja notēmēt, tikai pamira spilgtajā saulē uz saliektām kājām, tai pašā stāvoklī, kurā viņu pārsteidza pieceļoties no zemes šīs būtnes negaidītā parādīšanās, un viņi ska­tījās viens uz otru — cilvēka statuja un ma­šīnas statuja, abi ietērpti metālā. Pēkšņi drausmīgs spīdums pāršķēla telpu Pirksa priekšā, un no siltumtrieciena viņš nokrita augšpēdu.

Krizdams viņš nezaudēja samaņu un iz­juta šai brīdī vienīgi izbrīnu, viņš varēja apzvērēt, ka viņu nav notriecis Petaurs, jo līdz pēdējam mirklim viņš bija skatījies automāta melnajā un aklajā lāzera acī.

Pirkss palika neskarts, jo šāviņš aizgāja garām, lai gan mērķēts, protams, bija uz viņu; tai pašā acumirklī briesmīgais spīdums atkārtojās un, izšķaidīdams šķidra minerāla pilienus, kas lidojumā pārvērtās žilbinošā zirnekļtīklā, atšķēla daļu akmens piramīdas, kas aizsedza Pirksu, taču šoreiz viņu glāba tas, ka tika mērķēts cilvēka auguma aug­stumā, lai gan viņš gulēja zemē, — tā bijā pirmā mašīna, no tās šāva uz viņu ar lāzeru. Pirkss pagriezās uz sāniem un ieraudzīja Petaura muguru, tas stāvēja nekustīgi, kā no bronzas izliets un divas reizes izšļāca violeto sauli. Pat no šāda attāluma varēja redzēt, kā priekšējai mašīnai nokrīt vesela kāpurķēde kopā ar skritulīšiem un vadošo riteni; sacēlās tāds putekļu un spīdošo gāzu mākonis, ka otra mašīna vairs nevarēja šaut.

Divus metrus garais gigants mierīgi pa­skatījās uz gulošo cilvēku, kurš aizvien vēl turēja rokās sažņaugto ieroci, pagriezās un, viegli saliecis kājas, gribēja lēkt atpakaļ, — turp, no kurienes bija nācis, bet Pirkss, gu­lēdams uz sāniem, izšāva no neērtā stāvokļa, gribēdams tikai nocirst Petauram kājas, taču, kad viņš nospieda sprūdu, elkonis nodrebēja, uguns nazis pāršķēla gigantu no augšas līdz apakšai, un tas kā nokaitēta metāla blāķis nogāzās labirinta dziļumā.