Parmainu veji

– Nu, es ne! – Lesijs spitigi teica. – Mes vinu nemsim lidzi. Lai kas tas butu vajadzigs.

– Gaisma! – Jaguars turpinaja atkartot. Vina seja kluva kritaina, un vins izgaisa. – Tatad tas ir tas, kas… notiek pec… naves.

– Goblin, sasodits, vismaz mazliet padoma. Ja mes vinu vilksim, tad ari mes tiksim ieskruveti. Kapec risket ar vinu dzivibam, vins tik un ta neizdzivos!

«Jus nevarat atstat vinu seit!» – Lesijs kliedza. Vina skatiens bija launpratibas pilns, bet kaut kur dzili dvesele vins saprata, ka Suhari runa patiesibu, Lesijs vienkarsi negribeja ar to samierinaties. Acimredzot vinam Jaguars bija kaut kas vairak neka tikai darba biedrs.

– Suhari taisniba, mes vinu atstasim seit.

– Un tu ari tur dosies, Peter?

«Seit miris vins var mums kalpot labak neka miris musu stacija.» Ja, tas bus nedaudz necilvecigi, bet, ja vilksim lidzi Jaguaru, tad visi gulesim.

Ignorejot Lesija neizpratne skatienu, Pjotrs Danilihs iznema no savas mugursomas granatu, spriezot pec pastaisitas izskata, un ielika to Jaguaram roka. Vins parstaja atkartot vardu «gaisma» un, satiekot komandiera acis, tikai pamirkskinaja, piekritot un pienemot no vina prasito.

«Ardievu, Jaguar,» vardi Pjotram Daniliham bija gruti, tacu tajos bija daudz no ta, ko vins gribeja pateikt, tacu vinam nebija laika.

«Nac, mums jaiet,» Ostaps paskatijas uz Jaguaru un skreja uz eskalatoriem.

Saja bridi ieradas vairak «sarkano». Soreiz vinu bija daudz vairak, un vini radija daudz nopietnakus draudus neka tie, kurus bijam nogalinajusi piecas minutes ieprieks.

– Bedziet, Ostap un es vinus aizturesim, – es kliedzu, labi zinadama, ka paklauju riskam ne tikai sevi, bet ari Ostapu, vinam neprasot, bet vins pat nedomaja iebilst.

– Ej, Olegs runa biznesu. Mes atgriezisimies… ar Dieva palidzibu,» vina pedejie vardi izklausijas kaut ka nedrosi, nepatiesi. Protams, kada ir ticiba, kad mes divata ejam pret desmit brunotiem cilvekiem. Seit neviens nevar palidzet, var palauties tikai uz sevi un savu tanti, lai veiksies.

Sarkanie jau skreja mums preti. Labi, ka demoletaji nestridejas un tomer saka kapt leja uz ratiniem. Jaguars, smagi elpodams, guleja man blakus un akli skatijas griestos. Vinam bija atlikusas tikai tris minutes dzivot.

Sarkanie bija loti tuvu strijai. Manas lupas saka veidoties viltiga smaida no domas, ka bus liels badabum, bet mans smaids acumirkli pazuda. Viens no «sarkanajiem» peksni apstajas, izplesot rokas uz saniem, paveledams darit to pasu.

– Visi staviet! – vins iesaucas. – Seit kaut kur ir uzstadits atvienosanas vads.

Kada gnida! Un ka vins uzmineja? Bet vins nevareja pamanit vilksanu; pat tuvplana es to redzeju tikai no noteikta lenka.

«Sarkanais», kurs atklaja vadu (es vinu nosaucu par Gudrais puisis), nometas cetrrapus un acimredzot saka meklet vadu. Tikmer tie, kas bija aiz vina, saka saut uz Ostapu un mani. Mes paslepamies aiz sienam un tikai reizem atsavam. Uz Jaguaru savieni netika raiditi. Vai nu vini neuzskatija vinu par draudu sev, vai ari domaja, ka vins jau ir miris, kas kopuma nebija talu no patiesibas.

Pec kada laika man jau pazistama balss pazinoja, ka vads ir atrasts:

– Ja, luk, vina ir, piekapies.

Laujot saviem «braliem» paiet pa prieksu, sis Gudrais «Sarkanais» pats pargaja pari vadam. Es velreiz paskatijos aiz stura un vienatne panemu dzivibu vienam no tiem, kas jau bija pargajusi pari vadiem, un atkal paslepos aizsega. Ar zestiem radot Ostapam, ka mums ir laiks begt, es grasijos steigties uz eskalatoriem, tacu partneris mani aptureja. Nesapratusi, ko vins izdoma, es neizlemiba sastingu vieta.

Un Ostaps izdarija sekojoso…

Vispirms vins no kabatas iznema lielu skruvi, kuras diametrs neparprotami parsniedza vienu centimetru, un iemeta to «sarkano» puli. Ta noversot vinu uzmanibu, vins izliecas no savas sleptuves un man teica: «Aizver ausis!» un, notemejot, izsava. Diemzel es nenemu vera vina vardus un jau nakamaja sekunde to patiesam nozeloju: specigs sitiens pa bungadinam lika man nokrist uz gridas un kliegt tik skali, cik vien vareju no nepanesamam sapem. Uz daziem mirkliem es pat paliku akls. Pats Ostaps atpalika no manis, jo vinam vienkarsi nebija iespejas aizbazt ausis, jo vins tureja rokas automatu.

Spradziens bija veiksmigs. Kad beidzot atjedzos, es paskatijos ara aiz pajumtes un eja starp puteklu kaudzi un sadrupusu sienu atradu daudz liku. Pjotra Daniliha trotila spragstviela darbojas lieliski.

Es nevareju pilniba izbaudit stiepsanas aktivitati. Tas pats Gudrais puisis, kurs atklaja spragstvielas, peksni uzleca man virsu un nokrita ar visu kermeni. Divaini, ka spradziens vinu neskara. Tomer tagad man nebija laika domat par so temu, jo Gudrais Puisis ar rokam saspieda manu kaklu un saka mani znaugt.

Es satveru vina plaukstas un meginaju vismaz uz mirkli atbrivot savu tverienu. Bet Gudrais cilveks turpinaja spiest, neskatoties uz visiem maniem centieniem. Vai tiesam mani sagaida tik nepatikama nave no nosmaksanas?