Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Rensoms Rigss

Nav nedz miega, nedz nāves tiem, kas miruši, bet reizē dzīvi. Tēva mājas, ziedoņlaika draugi, večuki un jaunavas, viss gaist, izplūst fantāzijās, nepaliek itin nekas.

Ralfs Valdo Emersons

..

Prologs

Biju jau samierinājies ar ikdienišķo dzīvi, kad sākās savdabi notikumi. Pirmais no tiem mani satrieca un kā viss, kas sašķoba pamatus, sašķēla manu mūžu divās daļās.Pirms unPēc. Tāpat kā daudz kas cits ārkārtējs, tas bija saistīts ar vectēvu Ābrahamu Portmenu.

Bērnībā un pusaudža gados vectētiņš Portmens man šķita interesantākais cilvēks pasaulē. Dzīvojis bērnu patversmē, piedalījies karā, šķērsojis ar tvaikoni okeānus un zirga mugurā -tuksnešus, uzstājies cirka arēnās, prata rīkoties ar ieročiem, spēja sevi aizsargāt un izdzīvot ekstremālos apstākļos, runāja vismaz trijās valodās, ja neskaita angļu. Bērnam, kas nekad nav bijis ārpus Floridas, tā bija prātam neaptverama eksotika, tāpēc pie katras izdevības lūdzu aplaimot mani ar stāstiem. Vectētiņš labprāt to darīja, atklādams tos kā noslēpumus, kurus uztic tikai man.

Sešu gadu vecumā nospriedu, ka tik aizraujoša dzīve kā vectētiņam man būs tikai tad, ja kļūšu par pētnieku. Vectēvs uz to mudināja, daudzas stundas sēdēdams kopā ar mani, salīcis virs pasaules kartes, un iztēlē vezdams mani ekspedīcijās, iezīmējot vietas ar sarkanām piespraudēm un stāstot par fantastiskām zemēm, kuras nākotnē atklāšu. Mājās savu godkāri paudu, maršēdams ar salocīta kartona binokli, piespiedis to acij un brēkdams:

Ahoj, zeme! Vai ari: Pacelt enkuru! Beigās vecāki iztrenca mani laukā. Viņi laikam baidījās, ka vectēvs mani aplipinās ar nelabojamu sapņainību, no kuras

nekad neatgūšos, jo šīs fantāzijas, var teikt, padarīja mani imūnu pret praktiskām ambīcijām. Reiz māte nosēdināja mani uz krēsla un paziņoja, ka es nekad nekļūšu par pētnieku, jo pasaulē sen viss atklāts. Biju piedzimis neīstajā gadsimtā, tāpēc jutos pievilts.

Vēl lielāks sarūgtinājums mani sagaidīja, kad beigās sapratu, ka lielu daļu labāko stāstu vectētiņš Portmens ir izdomājis. Visbiežāk viņš kavējās atmiņās bērnībā: dzimis Polijā, divpadsmit gadu vecumā aizsūtīts uz bērnunamu Velsā. Kad jautāju, kāpēc viņš pameta vecākus, vectētiņš vienmēr atbildēja, ka viņu vajājuši briesmekļi. Polija no tiem burtiski trūdējusi, tā viņš teica.

   Kādi bija tie briesmekļi? plati iepletis acis, prasīju.

Tas mums jau bija kļuvis par rituālu.

Šaušalīgi, kupraini, ar pūžņojošu ādu un melnām acīm, -viņš atbildēja. Un staigāja viņi tā!

Vectēvs steberēja man nopakaļ kā briesmonis veclaiku filmā, līdz es sāku smieties.

Lai nu kā, ik reizi stāstījumā uzradās kāda jauna, baisa detaļa briesmekļi smirdēja pēc trūdošiem atkritumiem, redzamas bija tikai viņu ēnas, mutē tiem locījās taustekļi, kurus tie varēja kuru katru mirkli izšaut laukā, lai sagrābtu cilvēku un iegrūstu savos spēcīgajos žokļos. Necik ilgi, un mani jau mocīja bezmiegs: pārkairinātā iztēle riepu švīkstoņu uz mitra asfalta aiz loga pārvērta smagās nopūtās, bet ēnas zem durvīm vijīgos, melni pelēkos taustekļos. No bries-mekļiem baidījos, tomēr vienlaikus biju sajūsmā par to, ka vectēvs ar tiem cīnījies un palicis dzīvs, un tagad var visu pastāstīt man.

Vēl neticamākas bija vectēva atmiņas par dzīvi Velsas bērnunamā.

Tas atradies uz burvju salas, kas glābusi bērnus no bries-mekļiem; ik dienu tur spīdējusi saule un nebijis nedz slimību, nedz nāves. Bērni dzīvojuši lielā namā, kuru apsargājis milzīgs putns, vismaz viņi tā domājuši. Mazliet paaudzies, sāku šaubīties.

Kas tas par putnu? kad man bija septiņi gadi, neticīgi prasīju.

SpēlējāmMonopolu, kurā vectēvs ļāva man uzvarēt.

Liels vanags, kas smēķēja pīpi, viņš atbildēja.

Vectētiņ, tu laikam turi mani par pēdējo muļķi, es nelikos mierā.

Viņš pāršķirstīja dilstošo oranžo un zilo banknošu žūksni.

Jakub, es par tevi nekad tā nedomātu.

Sapratu, ka esmu vectēvu aizvainojis: tamlīdzīgos brīžos viņš nespēja noslēpt poļu akcentu, unalkas pārvērtās par aukām, betDžeikobs parJakubu. Juzdamies vainīgs, nolēmu turpmāk izlikties, ka ticu katram viņa vārdam.

Bet kāpēc briesmoņi gribēja jums darīt pāri? es pajautāju.

Tāpēc, ka nebijām tādi kā citi. Mēs bijām īpatni.

Kādā ziņā?

Ai, daudzējādā, vectēvs atbildēja. Kāda meitene varēja lidināties gaisā, vienam zēnam iekšā dzīvoja bites, bet kāds brālis un māsa spēja pacelt virs galvas laukakmeni.

Netiku gudrs ticēt viņam vai ne. Taču vectēvs nebija jokupēteris. Ievērojis manā sejā šaubas, viņš sarauca pieri.

Paklau, varbūt tu man netici, vectētiņš sacīja. Labi, parādīšu tev bildes!

Atstūmis dārza krēslu, viņš iegāja mājā, atstādams mani stiklotajā terasē. Pēc dažām minūtēm vectēvs atgriezās ar vecu cigāru kārbu. No tās viņš izņēma četrus sagumzītus, sadzeltējušus foto, un es pieliecos, lai labāk tos apskatītu.

Viens bija izplūdis; tajā bija redzams tāds kā uzvalks, taču bez cilvēka. Vai ari viņam nebija galvas.

Galva, protams, ir! vectēvs smaidīja. Vienīgi tu to neredzi.

Kāpēc? Vai tad viņš bija neredzams?