Mēs atnācām ar mieru…

Andrejs Osokins strādāja Universitātes Ķīmijas fakultātes stikla pūšanas darbnīcā. Maksāja viņam grašus, tāpēc viņš piepelnījās, pūšot stikla bumbiņas ar ziemas dārzu iekšā. Iznāca ļoti skaisti, daudzi pirka - bērniem par prieku.

- Andreja vairs nebūs, - Mirons nopūtās.

- Kādā nozīmē? - aizdomīgi pajautāju. - Mūsu vecums, šķiet, vēl nav "pārejas", bet visādi jau var gadīties ... - Saslimis?

Mirons neizpratnē paskatījās uz mani, tad viņu sasniedza paša frāzes neskaidrība. Viņš šķībi pasmīnēja.

- Dzīvs un vesels, bet tagad viņš šeit ilgi nerādīsies. Palaimējās cilvēkam, saņēma nopietnu pasūtījumu - tagad taisa stikla acis. Pirmā partija - tūkstoš pāru.

- Invalīdiem, vai?

- Maz ticams. Vienacainiem cilvēkiem stikla acis taisa pa vienai, bet neredzīgajiem tās vispār nav vajadzīgas. Precīzi nezinu, bet domāju, ka pasūtījumu apmaksā kāda ceļojumu aģentūra. Tie, kuriem tagad ir nauda, ​​dodas safari, medī lauvas un krokodilus, un, atgriežoties mājās, pasūta izbāzeņus. Bet taksidermistiem maksā labi, pat Andrjuham par acu pāri tiek simt dolāru.

- Ak tā gan ... - skaudīgi nopūtos. - Patiešām, Andrjuham paveicies ...

Te uzreiz parādījās pircējs. Bet es biju tik ļoti iegrimis sarunā, ka nepamanīju, no kurienes viņš parādījās manas letes priekšā. Nobarojies, garā, līdz papēžiem, saburzītā mētelī, apvalkātā kažokādas ausainē un milzīgām brillēm ar tumšiem optiskiem stikliem. Mute no sala aizsegta ar šalli, un uz āru izvirzījās tikai liels, gandrīz kā Mironam deguns. Deguns bija bāls, neveselīgi dzeltenīgā krāsā, it kā būtu apsaldēts. Bomzis ne bomzis - nevar saprast.

Viņš pastiepa roku melnā pirkstaiņu cimdā, paņēma no letes Buratino, pacēla aiz auklas un papurināja. Buratino lēkāja gaisā, parādīja klientam ar divām plaukstām garu "degunu" un pretīgi iesmējās, pārejot no rupja basa uz augstu diskantu:

-He-He, ha-ha, hi-hi...

Lellei vienkāršas kustības un skaņas, taču uz pircējiem tās atstāj iespaidu. Īpaši tie velnišķīgie smiekli.

- Cik? - Klients blāvi neskaidrā balsī no zem šalles pajautāja.

- Trīssimt, - es pateicu minimālo cenu. Ja man priekšā ir bomzis, tad arī šāda cena viņam  būs pārmērīga.

- Rubļu?

- Dolāru, - manam godīgumam pa priekšu sarkastiski paziņoja Mirons.

Pircējs, nenovilcis cimdus, parakņājās kabatā, rakājās ilgi un beidzot izvilka paciņu dolāru. Nepaklausīgiem, vai nu no sala, vai arī tāpēc, ka ar pirkstaiņiem, viņš noskaitīja trīs simtdollāru  naudas zīmes un pasniedza tās man. Tad paņēma no stenda Buratino, iebāza to kabatā un aizklīda pa aleju, ar mēteļa stūriem slaucīdams sniegu.

Mēs ar Mironu sastingstām kā sālsstabi, ar acīm pavadot trako, bet dāsno pircēju, līdz viņš pazuda no redzesloka. Viss sanāca kā jokā par “jaunajiem krieviem”. Kurš pastāstītu, - neticētu.

- Varbūt tie dolāri viltoti? - Mirons attapās pirmais.

Es jutu, ka naudaszīmes saspiedušie pirksti ir sastinguši, un pasniedzu naudu Mironam.

- Paskaties.

Viņš novilka no rokām kažokādas dūraiņus, paņēma naudaszīmes, paberzēja starp pirkstiem, paskatījās pret gaismu:

- Izskatās īsti ... Nu, tev gan paveicās! Šādu lietu vajag nekavējoties apmazgāt.

Mirons atkal izvilka pudeli, ielēja glāzē, tagad vairs neskopojies. Un, kad iedzēru, sapratu viņa dāsnuma iemeslu.

- Kā tu domā, vai man ir tiesības uz komisijas naudu? - viņš paklusām pajautāja.

Papūtu uz nejūtīgajiem pirkstiem, padomāju un piekritu. Mirons man bija palīdzējis ne reizi vien, un viņam bija taisnība - ja ne viņa sarkasms, vajadzētu apmierināties ar trīssimt rubļiem, nevis trīssimt dolāriem. Un tās, kā saka Odesā, ir divas lielas atšķirības.

- Vai izplatītājs būs apmierināts ar desmit procentiem?

- Apvaino, priekšniek!

Es nekaulējos.

- Labi, piecdesmit dolāru.

- Labs ir! - Mirons uzreiz kļuva jautrāks un atdeva man divus simtniekus - Vai atlikums rubļos apmierinās?

- var pat tugrikos, - es pajokoju, - bet rubļos tomēr labāk.

Mironam "atlikumam" bija tikai četri simti rubļu. Man bija taisnība kad padomāju par viņa finansiālajām iespējām.

- Pārējais rīt, - viņš paziņoja - samainīšu valūtas maiņas punktā, tad arī atdošu.

- Ja rīt, tad rīt, - es piekritu. - Var arī parīt. Ja sals nepāries, tad es šeit nerādīšos.

- Bet ja atkal parādās dāsns pircējs? - Mirons nespēja atturēties nepaironizējis.

- Tā gadās reizi mūžā, - es pamatoti iebildu, neviļus paskatīdamies apkārt, un mana sirds izlaida sitienu.

Klients nāca atpakaļ ar lielu plastmasas tarbu labajā rokā.

"Tūlīt prasīs naudu atpakaļ ..." - ar skumjām pazibēja man galvā.

Viņš piegāja pie letes, apstājās un paskatījās uz mani caur tumšajiem briļļu stikliem. Lēcas bija tik izliektas, ka radīja iespaidu, ka tās ir acis.

- Bet lelli pēc pasūtījuma jūs varat izgatavot? - Viņš neskaidri pajautāja.

- Mēs varam. - No dvēseles kā akmens nokrita, un es kļuvu jautrāks. No manām lūpām gandrīz paspruka: "Varam pat zārkus ..." - bet  tieši laikā paguvu iekostos mēlē. Ar šādiem pircējiem labāk nejokot, jo īpaši tāpēc, ka viņš patiešām izskatās tā, it kā pienācis laiks padomāt par pēcnāves mājvietu. - Jebkura lelle pēc klienta pieprasījuma!