Melnās Dzērves

Vecākais pacēla galvu. Viņa skatiens slīdēja pa ierasto ceļu — no smalki pītajām, modernajām sandalēm pār gaišo sporta tērpu, saules nobrūnināto seju un kastaņ- krāsas matiem līdz nepacietībā dzirkstošajām, zilajām acīm.

— Jūs vēlaties, lai viss būtu tā kā uz Zemes… Neaizstās?! Protams, tāpat kā jauni draugi nespēj aizstāt vecus, — sirmgalvis beidzot sacīja. — Tomēr arī tādi ir vajadzīgi. Veci draugi aiziet, vienalga, vai tie būtu cilvēki, kuģi vai hipotēzes. Manos gados kuru katru rītu var pamosties un vairs nepazīt pasauli. Bet kāds tam sakars ar Zemes dzērvēm? Vai tad jūs kādreiz esat tās redzējis?

— Redzeju, — jaunakais atbildēja. — Es taču esmu biologs.

— Tas neko nenozīmē, — sirmgalvis pasmīnēja. — Bioloģija ir plaša zinātne. Starp citu, man nav gluži skaidrs, ko jūs, biologs būdams, meklējat izplatījumā. Jums vajadzētu lidot uz planētām, tur jūsu specialitātē netrūkst darba — nevis sēdēt šeit, kuģa vadības centrālē, kopā ar tādu vecu vientuļnieku kā es… Protams, ja vien jūs

tiešām esat biologs un nevis psihiatrs vai kaut kas tamlīdzīgs (jaunākais pakratīja galvu, un sirmgalvis vēlreiz pasmīnēja). Es nejautāju aiz tukšas ziņkāres, man tas jāzina, iekams runāšu tālāk.

— Es jums jau teicu, — jaunākais paskaidroja, — ka man nepieciešami delta ģeneratori. Tik spēcīgu kā šajā kuģī uz Zemes vēl nav. Mans uzdevums — izpētīt lieljaudas delta lauka ietekmi uz dažām dzīvības formām. No bioloģijas viedokļa tas ir ļoti interesanti.

— Mjā… Iespējams, ka tas tiešām ir interesanti. Līdz šim nebiju par to domājis… Nu, bet ko tad īsti lai es jums pastāstu?

— Par dzērvēm. Es domāju tās, par kurām varat pastāstīt tikai jūs. Kaut gan dzērves… Savādi, jūsu vecumā …

— Vecums? Muļķības! Nieki! — sirmgalvis ar manāmu labpatiku atcirta. — Aizmirstiet šo jēdzienu, cienījamais … Piedodiet, kā jūs …?

- — Igors! — jaunākais pikti attrauca.

— Cienījamais Igor! Cilvēki mirst no vilšanās, nevis no vecuma. Izraugiet sev mazāk mērķu, un vecumam nebūs varas pār jums.

Paskatījies uz sarunas biedru, viņš ievēroja tā sejā izbrīnu.

— Es teicu «mazāk mērķu» un nevis «mazākus mērķus». Jo mazāk cilvēkam mērķu, jo retāk viņš viļas. Lai gan arī viens pats mērķis var būt desmit dzīvību vērts.

Vecākais apklusa. Tas, kuru sauca par Igoru, paraustīja plecus, nogaidīja un teica:

— Man, liekas, derētu maza pastaiga …

Igors atgriezās pēc pusstundas. Sirmgalvis joprojām sēdēja turpat pie ekrāna. Sadzirdējis soļu troksni, viņš atskatījās.

— A, tas esat jūs! Kas jauns?

Abi zināja: nekā jauna šeit nevar būt.

— Viss kārtībā. Novērošanas apstākļi lieliski!

— Mikroflora?

— Jā, es novēroju mikrofloru, bet ko darāt jūs?

Vecākais neatbildēja. Viņš, šķiet, pat nebija dzirdējis jautājumu. Viņa acis joprojām stingi raudzījās ekrānā, kura violetais spīdums vērta sirmgalvja kalsno, lepno seju vēl stūraināku un bālāku.

— Kaut kādam iemeslam taču jābūt, kura dēļ jūs nepārtraukti sēžat pie ekrāna! — Igors pēc brīža atsāka sarunu. — Izmēģinājumu programma sen pabeigta, bet mēs netaisāmies bremzēt. Gluži veltīgi jūs taču nešķiedīsit laiku.

— Ko nozīmē šķiest laiku? Lūk, piemēram — jūs! Kā jūs nupat izmantojāt laiku?

— Es sēdēju salonā, — Igors sacīja, — un skatījos uz tālruni. Man gribējās, lai kāds piezvanītu. Kāpēc jūs nepiezvanījāt?

— Nebija vajadzības. Tālrunis ierīkots salonā tikai tādēļ, lai no turienes varētu sazināties ar elektronu skaitļojamo mašīnu.

— Jūs taču salonā nekad neuzkavējaties.

— Pareizi, — sirmgalvis piekrita. — Bet es varētu uzkavēties, un ar to pietiek.

— Kāpēc jūs tik ilgi sēžat pie ekrāniem? Ja kaut kas parādīsies, automāti paši…

— Ir lietas, kuras es pamanīšu agrāk nekā automāti. Un laika man pietiek. Tikai jaunajiem laika vienmēr par maz. Viņi vienmēr steidzas.

Igors notupās uz grīdas. Zemes cilvēki tagad bieži sēdēja tā. Sirmgalvis pašķielēja uz viņu un izslējās savā krēslā. Viņš šobrīd atgādināja svinīgas ceremonijas dalībnieku, un viņa darba virsvalks izskatījās tik elegants kā vakara tērps.

— Es tomēr gribētu uzzināt kaut ko par jūsu nodomiem. Jauni izmēģinājumi? Meklējumi? Varbūt dzērves, kuras jūs vairākkārt pieminējāt?… Kas tās tādas? Vai tiešām šo dzērvju dēļ ir vērts tik ilgi klaiņot pa izplatījumu?

Sirmgalvis novērsās no ekrāna.

— Es varētu jums šo to pastāstīt, bet mūsdienu jaunatne, liekas, nav vairs tik zinātkāra — un arī stāstīt es, patiesību sakot, lāgā neprotu. Kaut gan, runājot par dzērvēm … Es taču teicu, ka veci draugi aiziet. Ar to nepietiek — viņi atstāj neatrisinātus uzdevumus. Labākajā gadījumā. Sliktākajā — viņi tādus izvirza aiziedami.

— Tā, nu es sāku saprast!… — jaunākais iesaucās.

Tas ir iepriecinoši.

— Atceros …

— Atcerēties jūs nevarat. Pirmkārt, jūs toreiz vēl nebijāt pasaulē, un, otrkārt, jūs taču nemācījāties Maskavas Astronautiskajā…

— Bet-man stāstīja… Vai tur nebija kaut kas sakarā ar kuģa avāriju?

— Kaut kas! — sirmgalvis saviebās. — Tādas lietas jāzina visos sīkumos!

— Vai tad tas ir tik svarīgi? Jāzina galvenais, bet detaļas… Tas taču bija sen. Avārija… Zināms, es to saprotu … Jums tur bija kāds?