Meklējumu pasaulē

Vakarā pie manis atnāca rakstnieks S., kurš visos disputos par tematu, kā jāraksta, bija pazīstams ar savām dedzīgajām runām, taču pats vēl nekā nebija uzrakstījis.

—  Kā nu veicas? Vai rakstāt? — viņš bargi noprasīja.

—  Protams. Pateicos jums, — es mierīgi atbildēju. — Iznāk diezgan labi.

Rakstnieks visu vakaru norunāja par jauno prozas teoriju un nokritizēja pieeju sižeta attīstībai, ko bija izdomājis rakstnieks Š. Es turpretim nopūlējos pierādīt, ka mūsdienu literāti neprot zinātniski pieiet pašai rakstīšanas procesa technikai. Mēs ļoti maz sapratām viens otru, bet vispār palikām apmierināti.

— Gribu jums uzdāvāt šo skaņu pierakstīšanas mašinu, — es atvadoties piedāvāju. — Tā jums krietni vien palīdzēs.

Rakstnieks aizdomu pilns palūkojās uz sarežģītajiem apara- tiem, kas bija salikti uz galda, bet manu piedāvājumu pieņēma.

—  Labi. Pateicos, pacentīšos jūsu aparatu izmantot, — viņš nedroši teica.

Jauno aparatu būvējot, aizritēja trīs mēneši. īstenībā to vairs nevarēja saukt par aparatu. Tā bija komplicēta ietaise, kas aizņēma pusi istabas.

Milzīgos metaia skapjos bija novietoti masivi skaņu anali- zētāji. Katram burtam bija atbilstošs skaņu filtrs. Tiklīdz mikrofona priekšā nosauca kādu burtu, aparatūra tūdaļ iedarbināja atbilstošu rakstāmmašīnas taustiņu. Varēja runāt, cik vien ātri tīk, un reizē arī nopriecāties, kā no mašinas slīd laukā uzrakstītais teksts.

No modernās zinātnes un teclmikas viedokļa tas bija ļoti pilnīgs aparats. Bet . .. Atkal radās «bet».

Atceros, cik braši, automātiskās klaviatūras sparīgo klaudzienu uzmundrināts, sāku diktēt. Viss gāja lieliski, bet, diemžēl, tikai tik ilgi, kamēr paņēmu rokās pirmo uzrakstīto lapu.

Lūk, kas tur bija rakstīts:

«Manas atmiņas dāgie biedri kas kar …»

Es paliku gluži mēms aiz sarūgtinājuma. Mana rnašina rakstīja kā pilnīgs analfabēts. Kā tas varēja gadīties? Un tacl tikai man ienāca prātā, ka vainīga nav vis mašina, bet cilvēki, kas vārdus bieži raksta pavisam citādi, nekā izrunā. Tiešām, burtu «r» aiz gara patskaņa bieži neizrunājam pietiekami skaidri, bet divus blakus stāvošus vienādus līdzskaņus parasti izrunājam tikai vienreiz. Mašina šo aplamību neievēro. Tā godīgi raksta visu tā, kā dzird, un neizdara nekādus labojumus.

Mašinu uzlabojot, pagāja vēl divi mēneši. Tagad tā aizņēma jau gandrīz visu istabu, toties rakstīja pilnīgi bez kļūdām.

Nestāstīšu sīkāk, kādu vilšanos man sagādāja arī šī mašina. Sacerējums, kas radās ar tās palīdzību, man šķita ārkārtīgi juceklīgs un tukšs.

«Acīm redzot es neprotu savas domas dzīvi un spilgti ietērpt vārdos. Man nav tādu spēju,» tāds bija mans neiepriecinošais slēdziens.

Par pašām domām man gan nebija nekādu šaubu. Domas varēja būt tikai lieliskas. Es jutu, kā tās virmo manā galvā, laužas uz āru, bet, izteiktas ar smagas mēles palīdzību, kļūsi bālas un neizteiksmīgas.

Lēmums uzbūvēt vēl vienu ārkārtīgi pilnīgu aparatu radās man tieši tajā mirklī, kad pie manis viesos atnāca rakstnieks G., kas bija sarakstījis milzum daudz darbu, kurus nez kādēļ neviens negribēja lasīt.

— Nu, kā iet? Vai strādājat? — viņš laipni apvaicājās.

—  Dzirdēju, ka jums jau daudz uzrakstīts.

— Jā, šis tas ir gan, — es drūmi atbildēju.

— O, tas taču ļoti interesanti! — rakstnieks G. turpināja.

—  Zēl, ka esmu nevaļīgs, citādi gan izlasītu . . . Patiesību sakot, es atnācu darīšanās. Rakstniekam S. jūs uzdāvājāt uzlabotu diktografu. Iedomājieties, viņš visas izdevniecības pārplūdinājis ar saviem manuskriptiem! Tas taču velns zina kas! Vai es arī nevarētu dabūt tādu aparatiņu? Gauži lūdzu jūs: pagādājiet! Vai jā?

Atbildes vietā paņēmu rakstnieku zem rokas un ievedu istabā, kur bija novietots mans pēdējais burtu drukātājs modelis.

— Dāvinu jums vēl labāku aparatu nekā rakstniekam S., — iedams mumināju. — Pats rakstīs pēc jūsu balss skaņas. Ņemiet tikai. Tas mani traucē.

Ieraudzījis pārmērīgi pieblīvēto istabu, rakstnieks G. mazliet nobāla.

—  Bet vai to visu varēs… salikt vasarnīcas šķūnī? — viņš pabailīgi ieprasījās, acīm redzot nobijies no skapju lielajiem apmēriem.

— Varēs, — es noteikti apliecināju. — Došu smago mašinu . pārvešanai. Aizsūtīšu cilvēkus … Tikai ņemiet!

Pagāja pusgads spraigā darbā.

Nu beidzot ir gatava jauna, vispilnīgākā rakstīšanas mašina, kādu vien var iedomāties.

Tā patiesi ir brīnums. Šeit vienkopus apvienoti jaunākie sasniegumi radiotechnikā, telemechanikā, automatikā un elektro- fizioloģijā. Visa iekārta aizņem trīs istabas.

Speciālā, ērtā krēslā nosēžas rakstnieks — autors. Tiesa, izskats viņam mazliet dīvains. Dažā ziņā viņš atgādina notiesāto uz elektriskā krēsla. Rakstniekam galvā kupolveidīga metala cepure, no kuras stiepjas spirālveidīgi vadi. Tādi paši vadi piestiprināti pie radošā rakstnieka rokām un kājām.

Patiesību sakot, jaunās mašinas darbības princips ļoti vienkāršs.