Mazais Andersoniņš

—          Ne Andželoti personiski, bet kāds cits, kas ir tikpat kā Andželoti, nebūdams Andželoti.

—          Tas nozīmētu iepriekš izmēģināt cīņu, — Breds lēni atbildēja.

Vaits mundri saberzēja rokas.

—    Tieši to mēs darīsim. Tu iepriekš izcīnīsi šo maču. Būs gluži tā, it kā tu boksētos ar Andželoti. Tikai Andželoti būs Andijs.

—    Neskan slikti, — Breds sacīja.

—    Klausies tālāk, — Vaits turpināja. — Tev stāv priekšā mačs. Tā ir nozīmīga cīņa. Ja izdodas pre­tinieku pieveikt, tu esi cēlies. Dabīgi, ka tu gribi uzzināt par viņu visu. Tātad ko tu dari? Savāc pēc iespējas vairāk filmu par viņa cīņām. Pētī tās stun­dām ilgi. Tas palīdz, bet ar to vēl nepietiek.

Viņš ar roku norādīja uz mašīnu.

—    Tur ir visas filmas par Andželoti cīņām, kopš viņš kļuvis profesionālis. Taču es ne tik vien kā vēroju Andželoti ar savu iekārtu. Man ir Andželoti. Man viņš ir kā džins pudelē, tā ka varu darīt ar viņu, ko vien vēlos. Es varu likt viņam darboties ar pilnu jaudu vai tikai mazliet, ātrāk vai lēnāk, uz priekšu vai atpakaļ. — Vaits pazemināja balsi, it kā baidīdamies, ka manekens pie sienas varētu no­klausīties. — Es pat varu iemiesot viņu Andi jā.

Viņš piegāja pie Andija un saņēma to aiz zoda.

—    Vai gribi redzēt vīru, ar kuru tev būs jācīnās? Paskaties.

Vaits iespieda pirkstus manekena sejā un veidoja to ar ātriem, drošiem pieskārieniem. Kad viņš bei­dza, rezultāts bija pārsteidzošs. Andija trulā izteik­sme bija pazudusi. Tās vietā bija parādījušies Džo Andželoti deformētie vaibsti.

Pēkšņi Breds jutās ļoti noguris. Sāka sāpēt kāju muskuļi, un viņu pārņēma vēlēšanās tikt savas is­tabas mierā un klusumā.

Vaits uzsita viņam uz pleca.

—    Kā tu domā, vai uzveiksi viņu? Breds pasniedzās pēc peldmēteļa.

—    Es to tipu saberzīšu miltos, — viņš norūca.

Vaits neatgādināja nevienu no Breda agrākajiem menedžeriem. Neviens no viņiem nebija tik ļoti interesējies par Breda personīgo dzīvi. Šķita, Vaits zina visu pat bez stāstīšanas. Vispirms viņš centās grozīt Breda nesistemātiskos treniņus un nekārtīgo dzīves veidu. Ar neapstrīdamu loģiku viņš pierādīja, ka panākumus var gūt, vienīgi rīkojoties pareizi, nevis otrādi. Uz priekšu var virzīties nekļūdoties. Ir tikai jānosprauž mērķis un jātiecas tieši uz to.

Pārmaiņas sākās otrā rītā pie brokastu galda. Breds dzīvoja pie savas krustmātes, atraitnes, kurai piede­rēja zemes gabaliņš un mājiņa 101. šosejas malā. Mājas vienā daļā viņa bija ierīkojusi veikaliņu, kur, pārdodot lētticīgiem tūristiem no austrumu štatiem vietējo minerālu paraugus un indiāņu suvenīrus, varēja nopelnīt pieticīgai iztikai. Viņa bija pieņē­musi Bredu tādēļ, ka viņš bija bārenis, un arī tādēļ, ka vīrieša klātbūtne radīja mājā drošības sajūtu.

Vaita skatiens apmācās, redzot krustmātes pa­sniegtās brokastis.

—    Tas neder, — viņš noteikti paziņoja. — Galīgi neder. Bredam ir jāēd daudz olu, šķiņķa, kartupeļu un sulīga bifšteka.

—    Tas maksā naudu, — krustmāte iebilda.

Vaits izņēma kabatas portfeli un nosvieda uz

galda pāris divdesmit dolāru zīmes.

—    Vēlāk es jums iedošu sarakstu, kādi produkti nepieciešami. Kad nauda būs iztērēta, pasakiet man.

No šī brīža misters Vaits sāka krustmātei pa­tikt. Visiem, kas laiku pa laikam apciemoja Bredu, piemita viena īpašība — naudas trūkums. Krustmāte bija ļoti nobažījusies par savu brāļadēlu. Vīrietim viņa vecumā nepiedienēja slaistīties visu dienu pa māju. Viņam uzcītīgi un ar panākumiem vajadzētu strādāt savā kantorī no deviņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā. Ar laiku viņam, būtu ģimene un pietie­kami daudz naudas, lai nopirktu skaistu māju un mašīnu. Breds it nemaz necentās pēc šāda ideāla. No treniņiem brīvajā laikā viņš gulēja savā istabā, šķirstīdams vecus laikrakstus un žurnālus vai pētī­dams kristāla gabala radīto krāsu varavīksni. Krust­mātei bija tikai neskaidra nojausma par Breda pro­fesionālo darbību ringā. Ja brāļadēls neuzvestos, kā vajag, viņa nevilcinātos pati viņu iepļaukāt.

Pēc brokastīm Breds palīdzēja Vaitam uzstādīt šķūnī aparatūru. Tā izskatījās varen iespaidīga un sarežģīta. Mehāniskas un elektriskas ierīces saistīja Bredu jau kopš bērnības. Viņš bija domājis kļūt par inženieri, bet tad sestajā klasē mācības pēkšņi aprā­vās. Vaits rīkojās ar saviem aparātiem nepiespiesti viegli. Visapbrīnojamākais bija tas, ka viņš vienmēr prata tos iedarbināt. Breds juta, ka uz Vaitu var pa­ļauties. Viņš juta, ka Vaits var likt arī viņam dar­boties tikpat precīzi kā saviem aparātiem.

Vēlu pēcpusdienā Vaits paziņoja, ka aparatūra ir darba kārtībā, un lika Bredam uzvilkt sporta tērpu. Kad viņš atgriezās, menedžers rakņājās pa somu, kas bija pilna ar pudelītēm kā ārsta soma. Vaits paņēma vienu, atskrūvēja vāciņu un izkratīja sīku priekšmetu, kas līdzīgi konfektei bija ietīts dzeltenā celofānā. Viņš izņēma no celofāna spīdīgu metāla lodīti, kas nebija lielāka par ķiršu, kauliņu. Tad pacēla lodīti pret gaismu, un no tās gluži kā no per­lamutra gabala vai brīnumputna spārna izstaroja visas varavīksnes krāsas.