Es neaizmirstu visus tos nekaunīgos draudus, kādus pār Vācijas galvu sistemātiski bēra panslāviskā Krievija. Neaizmirstu arī daudzkārtējo izmēģinājuma mobilizāciju, kuru Krievija izmantoja vienīgi Vācijas kaitināšanai. Nevaru aizmirst tos noskaņojumus, kādi valdīja Krievijā jau pirms kara un tos saasināti niknos uzbrukumus vācu tautai, kādus veltīja lielā krievu prese, jūsmodama par Franciju.
Tomēr pirms paša kara sākuma mums vēl bija otrs ceļš: varēja balstīties uz Krieviju pret Angliju.
Tagad stāvoklis ir mainījies pašos pamatos. Ja pirms pasaules kara mēs varējām apslēpt apvainojumu pret Krieviju un tomēr kopā doties pret Angliju, tad tagad par to nevar būt ne runas. Vēstures pulksteņa rādītāji ir pavirzījušies daudz tālāk uz priekšu. Tuvojas brīdis, kad mūsu tautas liktenim ir tā vai citādi jāizšķiras. Visas lielās pasaules valstis konsolidējas. Lai tas kalpo mums par brīdinājumu! Mums beidzot ir nopietni jāpārdomā viss notiekošais, jāatvadās no sapņu pasaules un jāstājas uz sūrās īstenības takas, kura vienīgā var mūs izvest uz jauna, plata ceļa.
Ja nacionālsociālistiskajai kustībai izdosies pilnīgi atbrīvoties no visām ilūzijām un vadīties tikai no saprāta apsvērumiem, var notikt tā, ka mūs 1918. gadā piemeklējusī katastrofa galu galā var kļūt par pagrieziena punktu ceļā uz jaunu vācu tautas atdzimšanu. Šīs smagās sakāves mācība var radīt tautai jaunu orientāciju visā ārējā politikā. Nostiprinot savu iekšējo stāvokli uz jaunā pasaules uzskata pamata, Vācija var pilnīgi stabilizēt arī jauno ārējo politiku. Tad mūsu rokās beidzot būs noteikts senlolotais politiskais mērķis un programma, t.i., tas, kas dara spēcīgu Angliju, kas savulaik darīja spēcīgu pat Krieviju, un tas, kas deva spēku Francijai sasniegt mērķus, kurus tā uzskatīja par pareiziem.
Šo politisko novēlējumu vācu nācijai ārējās politikas jomā var izteikt ar šādiem vārdiem: "Nekad nesamierinieties ar divu kontinentālu lielvalstu pastāvēšanu Eiropā! Jebkuru mēģinājumu izveidot pie Vācijas robežām vēl kādu militāru lielvalsti vai tikai valsti, kas nākotnē spējīga kļūt par militāru lielvalsti, uzskatiet par tiešu uzbrukumu Vācijai! Ja izveidojas tāds stāvoklis, jums ir ne tikai tiesības, jums jācīnās pret to ar visiem iespējamiem līdzekļiem, ieskaitot ieročus. Jums nav tiesību apmierināties, kamēr nav izdevies novērst tādas valsts rašanos vai arī iznīcināt to, ja tāda jau izveidojusies. Parūpējieties, lai mūsu tauta šeit Eiropā iekarotu jaunas zemes un par savas pastāvēšanas pamatu neuzskatītu kolonijas. Kamēr mūsu valstij nav izdevies katru savu dēlu uz gadu simtiem nodrošināt ar pietiekamu zemes platību, jūs savu stāvokli nedrīkstat uzskatīt par stabilu. Nekad neaizmirstiet, ka pašas svētākās tiesības ir tiesības uz pietiekami lielu zemes platību! Nekad neaizmirstiet, ka vissvētākās ir tās asinis, kuras mēs lejam, cīnoties par zemi!"
* * *
Pirms šīs nodaļas pabeigšanas gribu vēlreiz pakavēties pie tās domas pierādījuma, ka attiecībā uz savienību slēgšanu mums ir tikai viena vienīga iespēja. Jau iepriekšējā nodaļā pierādīju, ka īsti noderīga savienība, kurai ir lielas perspektīvas, ir tikai savienība ar Angliju un Itāliju. Šeit gribu īsumā pakavēties pie militārās nozīmes, kāda var būt šādai savienībai.
Novērtējot stāvokli, jāsaka, ka gan lielās, gan mazās lietās šīs savienības militārās sekas būtu tieši pretējas tām, kādas būtu Vācijas savienībai ar Krieviju. Vispirms ir svarīgi, ka Vācijas tuvināšanās Anglijai un Itālijai nekādi nevar novest pie kara. Vienīgā lielvalsts, ar kuru jārēķinās kā ar iespējamu pretinieci šādai savienībai, t.i., ar Franciju, nebūtu spējīga pieteikt karu. Tas dotu Vācijai iespēju pilnīgi mierīgi sagatavoties šādas koalīcijas ietvaros, lai reiz nokārtotu rēķinus ar Franciju. Mums šādā savienībā vissvarīgākais ir tas, ka Vācijai nebūs iespējams negaidīti uzbrukt. Sairst pretinieku savienība, t.i., tiek iznīcināta Antante, kuras dēļ esam pārcietuši bezgala daudz nelaimju. Šādas savienības noslēgšana nozīmētu, ka mūsu tautas nāvīgais ienaidnieks — Francija — pats nonāk izolācijā. Ja šīs savienības panākumiem sākumā būtu tikai morāla nozīme, arī tas būtu milzīgs solis uz priekšu. Vācija atraisītu rokas tik lielā mērā, kādu šobrīd pat grūti iedomāties. Jo visa iniciatīva no Francijas rokām pārietu Eiropas jaunās angļu-vācu-itāļu savienības rokās.
Otrs tādas savienības rezultāts būtu tas, ka Vācija uzreiz izkļūtu no pašreizējā nelabvēlīgā stratēģiskā stāvokļa. Pirmkārt, mēs iegūtu spēcīgu aizsardzību flangos un, otrkārt, būtu pilnīgi nodrošināti ar pārtiku un izejvielām. Gail viens, gan otrs gadījums dotu vislielāko labumu jaunajai valstiskajai kārtībai.
Bet vēl svarīgāks ir tas fakts, ka šajā jaunajā savienībā ietilptu tieši tās valstis, kas viena otru zināmā mērā papildinātu tehnikas jomā. Pirmo reizi Vācija būtu ieguvusi sabiedrotos, kas nelīdzinās dēlēm, sūcot mūsu saimniecības asinis; pirmo reizi mums būtu sabiedrotie, kuru rūpniecība varētu bagātīgi papildināt mūsu bruņojumu.