Mana Cīņa

Bet ko gan nozīmē Šillers, Gēte un Šekspīrs mūsdienu poēzijas varoņiem? No šo kungu viedokļa Šillers, Gēte un Šekspīrs ir pilnīgi atpalikuši, atmiruši cilvēki, vēl vairāk — "jauno poētu sen apsteigti". Apskatītajam laikmetam ārkārtīgi raksturīgs ir ne tikai tas, ka tā varoņi paši fabricē vienīgi netīrumus, bet arī tas, ka viņi par katru cenu cenšas izvārtīt dubļos visu patiesi grandiozo, kas bijis agrāk. Šādos laikmetos vienmēr nākas konstatēt līdzīgas parādības. Jo nožēlojamāki un neģēlīgāki ir tāda "jauna" laikmeta darboņu roku darinājumi, jo nīstamāki viņiem ir agrākā patiesā diženuma un pašcieņas liecinieki. Vislabprātāk šādi darboņi izrautu no cilvēku atmiņas visu pagātni. Tad nebūtu ar ko salīdzināt mūsdienu netīrumus un par "mākslu" varētu dēvēt arī "visjaunākās" nekrietnības. Jo nožēlojamāks un netalantīgāks ir jaunais institūts, jo centīgāk tas pūlas izdzēst no cilvēku atmiņas visas pagātnes pēdas. Un otrādi. Viss labais un stiprais, ko var dot mūsdienas, centīsies pastāvēt un turpināties, vadoties no pagātnes dižajiem iekarojumiem. Stiprais un labais nebaidās, ka tas nobālēs salīdzinājumā ar pagātni. Tieši pretēji, tas cenšas jauno paaudžu atmiņā izraisīt un iztēlē atsvaidzināt visu lielisko un grandiozo, kas bijis pagātnē. Noliegt visu lielisko pagātni, visu to, ko cilvēce jau agrāk bija ieguvusi, ienīst šo pagātni spēj tikai tas, kurš nevar pasaulei dot kaut ko vērtīgu un diženu, bet tajā pašā laikā tas uzstājīgi cenšas pierādīt, ka ir devis cilvēcei nezin kādus labumus.

To visu var teikt ne tikai par kultūras druvas "novatoriem", tas attiecas arī uz politiku. Jaunas revolucionāras kustības attieksme pret vecajām formām ir jo naidīgāka, jo mazāk nozīmīga ir pati kustība. Cenšanās pasniegt savu kroplumu kā ļoti grandiozu rada aklu naidu pret visu patiesi diženo, kas bijis pagātnē. Lūk, piemērs. Skaidrs, kamēr vien dzīva bija Fridriha Lielā slava, sevišķi slavens nevarēja kļūt Fridrihs Eberts. Sansusī galma varonis salīdzinājumā ar bijušo Brēmenes traktiernieku ir kā saule un mēness. Mēness spīd tikai tad, kad noriet saule. Lūk, kāpēc "mēneši" ar naidu vajā patiesi dižu cilvēku saules slavu. Politiskās dzīves jomā ne reizi vien bija tā, ka, ja vien liktenim labpatika uz laiku ielikt varu politiskas nulles rokās, tad nulle tērēja neticamu enerģiju, lai apmelotu visu pagātni un aplietu to ar netīrumiem. Un tajā pašā laikā niecība laida darbā visus iespējamos galējos līdzekļus, lai nepieļautu kaut vismazāko sev adresēto kritiku. Vislabākais piemērs šajā ziņā ir mūsdienu likumdošana par Vācijas republikas "aizsardzību".

Lūk, tāpēc, tiklīdz dzirdēsiet, ka viena vai otra mācība, pasaules uzskats, politiska vai ekonomiska kustība bez atšķirības nopulgo visu pagātni, tad ziniet, ka jau tas vien liek būt piesardzīgam un zināmā mērā neuzticēties šai kustībai. Lielākoties tāds naids liecina tikai par to cilvēku niecību, kuri sēj šo naidu. Bet nereti tas liecina par nekrietniem nodomiem. Cilvēcei patiesi labu vēloša kustība nesāks atteikties no visa, kas bijis pagātnē, bet gan izmantos vecā pamata stiprākās daļas. Veselīga kustība nemaz nekautrēsies atzīt, ka tā izmanto senas patiesības. Visa cilvēces kultūra un arī pats cilvēks taču ir tikai vienotas attīstības ķēdes rezultāts, bet šīs ķēdes posmus ir kalušas vairākas paaudzes, un katra no tām tikai turpinājusi iepriekšējo paaudžu darbu. Patiesi veselīgas revolūcijas mērķis nebūt nav vienkārši sagraut visu veco. Tās mērķis ir aizvākt slikto un novecojošo un turpināt celtniecību uz tām pamata daļām, kas ir noderīgas.

Tikai tā var un vajag saprast cilvēces progresu. Pretējā gadījumā pasaule nekad nebūtu izkļuvuši no haosa. Katra jauna paaudze sāktu noliegt un ignorēt visu bijušo un par pirmo priekšnoteikumu jaunbūvei uzskatītu visu iepriekšējo paaudžu radītā sagraušanu.

Kultūras sliktākā pazīme pirmskara gados bija ne tikai pilnīga impo­tence mākslas un vispārējās kultūras radošajā procesā, bet arī naids, ar kādu tā centās visu iepriekšējo izvārtīt dubļos. Gandrīz visās mākslas nozarēs, it īpaši teātrī un literatūrā, uz 20. gadsimta sliekšņa ne tikai neradīja neko jaunu, bet par uzdevumu uzskatīja visa vecā uzspridzināšanu un nomelnošanu. Pa labi un kreisi klaigāja par to, ka tādi un tādi diži pagātnes sacerējumi jau ir "apsteigti", it kā niecību laikmets būtu spējis kaut jebko pārvarēt.