Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

Lejā pie Malas dejotāja stūres jauns debesu pirātu kaptei­nis, ģērbies aunradža ādas vestē, ar drebošām rokām piecēla savu teleskopu pie acs. Kad viņš bija to nostādījis fokusā pret tumšo, mutuļojošo gaisu, viņa sirds pārmeta kūleni. Virpulis, kas tuvojās, tiešām bija briesmīgs. Tas izskatījās tā, it kā lielie, baltie mākoņi sakuptu un uzkristu cits uz cita, virpuļojot lielā, asinssarkanā rīklē, kurai pašā vidū vīdēja piķa melnums, kas draudēja aprīt visu nelielo kuģi.

-      Es to redzu, Spoliņ, jaunais kapteinis atsaucās ozolu elfam.

Tas tuvojas ar ātrumu aptu­veni simt soļi sekundē, kapteini Zarēn! Spoliņš kliedza, ļaujot skaidri nojaust paniku balsī. Mums ir maz dārgā laika līdz sadursmei. Zarēns drūmi pamāja. Gaisa plūsmas ap viņiem jau sāka neparedzami griezties. Viņi ienira lielos mākoņu vālos un iznira no tiem, traukdamies lejup, ienirstot un celdamies augšup, iznirstot otrā pusē. Virvi turot nostieptu, kāpurputns turpināja vienmērīgo, nerimtīgo lidojumu.

-      Tas, protams, ir neprāts! žēlojās muskuļainais vecākais stūrmanis ar zebiekstei līdzīgo seju, ģērbies bezgaumīgā brokāta mētelī. Viņš norāva no galvas lielo trīsstūreni un noslaucīja nosvīdušo pieri. Tas lido tieši pretī virpulim.

-     Mums jāseko, kur kāpurputns ved, Slīt! Zarēns atkliedza.

-    B… bet… mm, Spārnmīlis Slīts stomījās, balsij ska­not kā smalkam smilkstam.

-     Slīt! Zarēns sauca pretī. Mēs visi šajā pasākumā esam kopā. Pārbaudi, vai virves ir droši nostiprinātas!

Pusbalsī murminādams, vecākais stūrmanis devās izpildīt jaunā kapteiņa rīkojumu. Uz apakšējā klāja viņš atrada druknu plakangalvas goblinu ar bailēs izvalbītām acīm, kurš bija pieķēries pie takelāžas.

-      Nav par ko uztraukties, Purvaini, Silts mierināja caur sakostiem zobiem. Ja mūsu jaunais kapteinis tie­šām tic, ka tas lielais, kārnais putns var mūs aizvest pie viņa senpazudušā tēva, nevis iegrūst drošā nāvē virpuļa vidū, tad ar ko lai mēs strīdamies?

-     Tiešām ar ko? uzkliedza plecīga būtne ar node­vīgi sarkano Dziļā meža slakteru ādu un matiem. Tu parakstīji līgumu ar kapteini Zarēnu tāpat kā mēs, pārē­jie. Un es domāju, ka, tāpat kā mēs, pārējie, tu viņā saskatīji kaut ko īpašu, kā viņš saskatīja kaut ko īpašu katrā no mums. Mēs esam retie izredzētie, tādi mēs esam, un mēs to izturēsim līdz beigām.

-    Jā, kā tad, Slīts nenoteikti atbildēja. Beigas šķiet tuvāk, nekā es biju gaidījis.

-     Virpulis simttūkstoš soļu attālumā un tuvojas, no novērošanas groza atskanēja Spoliņa satrauktā balss.

-    Baidīties nav nekas slikts, Slīt, no ēnām viņiem aiz muguras nomurmināja klusa, šņācoša balss.

Slīts nosvieda virvi un pagriezās. Atkal lasīji manas domas, ko, Mežekli? viņš jautāja.

Mežeklis atkāpās. Viņš bija smalkas miesasbūves rep­tilis ar plēvi starp roku un kāju pirkstiem un milzīgām vēdekļveida ausīm, kas pastāvīgi trīsēja.

-     Es tur neko nevaru līdzēt, viņš atvainojās. Tas ir tas, ko mēs, ūdens klaiži, darām. Un es varu pateikt vēl kaut ko. Jaunais kapteinis labi pazīst savu kāpurputnu. Viņš bija klāt, kad tas izšķīlās, un tādēļ putnam ir lemts gādāt par viņu, cik ilgi vien abi dzīvos. Tieši kāpurputns atklāja, ka Zarēna tēvs ir bezizejas stāvoklī kuģa graustā atklātās debesīs. Tas palūdza kapteiņa Zarēna palīdzību, un viņš savervēja mūs. Mēs visu laiku esam viņam aiz muguras. Turklāt, viņš piebilda, kāpurputns zina, ko dara, pat tad, ja tā domas ir mazliet grūti nolasīt.

-    Jā, tas man liek justies daudz vieglāk, Spārnmīlis Silts sarkastiski piezīmēja.

-     Es zinu, Mežeklis klusi ierunājās. Tavas domas es varu nolasīt gluži skaidri.

Slīta smaids sastinga, un viņa dzeltenīgie vaigi nosarka.

-     Virves, Slīt! Zarēns iekliedzās.

Jaunais kapteinis cieši skatījās uz priekšu lielajā, atvēr­tajā tukšumā. Vētras dzinējs, viņa tēva debesu pirātu kuģis, atradās kaut kur tur atklātās debesīs, tālāk, nekā jebkurš debesu kuģis iepriekš bija devies, un viņš to atradīs, lai tas maksātu ko maksādams.

Viņi bija ceļojuši jau divdesmit dienas un divdesmit naktis ar kāpurputnu priekšā, kas viņus nelokāmi veda bīstamajā tukšumā. Tagad, kad austošās saules sārtā gaisma sāka plesties debesīs šajā divdesmit pirmajā rītā, šķietami nenogurdināmais radījums veda viņus aizvien tālāk. Un visu laiku vēji kļuva aizvien vairāk nepare­dzami, jo valdošās gaisa plūsmas no dienvidrietumiem sadūrās ar gaisa tuneli, kas tuvojās no austrumiem.

-      Pārņem stūresratu, Gūm, Zarēns teica lielajam, pinkainajam spalvu un ilkņu kalnam, kas stāvēja viņam aiz muguras. Katram debesu pirātu kapteinim bija vaja­dzīgs uzticams leitnants, un Zarēnam tāds bija pinkulācis Gūms. Turi nemainīgu kursu. Mums jāseko kāpurputnam.

Gūms norūcās, saplivinot savas spalvainās ausis.

Zarēns pievērsa uzmanību divām rindām sviru ar kaula rokturiem tās vadīja debesu kuģi. Ar izveicīgu pieredzi viņa rokas spēlējās ar tām, paceļot pakaļgala atsvaru un nolaižot priekšgala atsvaru; nolaižot labā borta korpusa atsvarus mazo, vidējo un lielo -, cik tālu vien varēja, tai pašā laikā pilnībā paceļot atbilstošos kreisā borta atsvarus.