Lūka un dzīvības uguns

Salmans Rušdi

Lūka un dzīvības uguns

“Rušdi ir ļoti izcils prozaiķis... mūsu visizcilākais.”

GUARDIAN *

“Rušdi piemīt reta valodas lietojuma meistarība, un, lasot viņa darbus, gribot negribot, sajūti varena prāta klātbūtni... Salmans ftušdi, neapšaubāmi, ir viens no mūsu dižākajiem stāstniekiem.” .

HERALD

Maģiskas pasaules svešas ij iekšā, ij ārā tur plešas, Lai spogulis vēstīt sāk,

Aiz stāstiem īstenība nāk, Nekam, tik mīlai spēks Stāstus patiesībā vērst.

1. Baisma lieta,kas notika reiz skaistā, zvaigžņotā naktī

Reiz Kahani pilsētā, Alifbējas zemē, dzīvoja kāds zēns vārdā Lūka, kuram bija divi mīluļi — lācis, kam vārdā bija Suns, un suns, kam vārdā bija Lācis, tāpēc ikreiz, kad viņš iesaucās: "Suns!", lācis draudzīgi pielāčoja uz pakaļkājām, bet, kad viņš nokliedza: "Lāci!", suns, asti luncinādams, metās uz viņa pusi. Brūnais lācis Suns reizumis mēdza būt paskarbs un lācīgs, bet bija izveicīgs dejotājs — varēja uzslieties pakaļkājās un izjusti un izsmalcināti uzgriezt valsi, polku, rumbu, vah-vatusi un tvistu, kā arī vietējākas dejas: dimdošo bhangru, virpuļojošo ghūmaru (tai viņš uzcirtās kuplos, ar spogulīšiem izrotātos brunčos), cīņas mākslu dejas, kas pazīstamas kā spo un tang-ta, un dienvidu pāvu deju. Suns Lācis bija šokolādes krāsas labradors, maigs un draudzīgs suns, kaut reizēm ātri satraucās un sanervozējās; viņš nemācēja dancot nu necik, kā mēdz teikt — piedzimis ar četrām kreisajām kājām, taču, lai kā nebūt atlīdzinātu par šo neveiklību, viņam bija dāvāta nevainojama muzikālā dzirde, tā ka viņš varēja sadziedāt vētru, izgaudot tā brīža populārāko dziesmu melodijas, ne reizi neizkrītot no meldiņa. Suns Lācis un lācis Suns ātri vien kļuva Lūkam par ko vairāk, ne tikai mīļdzīvniekiem. Tie kļuva par viņa tuvākajiem sabiedrotajiem un visuzticamākajiem sargiem, tik nikni viņu aizsargādami, ka nevienam ir sapņos nerādītos terorizēt Lūku, kad tie abi bija tuvumā; to neiedomātos pat ne pretīgais klasesbiedrs Žurksūds, kura uzvedība parasti bija nevadāma.

Lūk, kā Lūka tika pie tik neparastiem biedriem. Kādu jauku dienu, kad viņš bija divpadsmit gadu vecs, pilsētā ieradās cirks — un ne jau kurš katrs cirks, bet pats VLA jeb "Varenie Liesmu Apļi", visslavenākais cirks visā Alifbējā, "piedāvājot Lielisko Iluzoro Liesmu Izrādi." Tāpēc sākumā, kad viņa tēvs, stāstnieks Rašlds Halīfa, pateica, ka viņi uz izrādi neiešot, Lūka izjuta rūgtu vilšanos. "Nelaipni pret dzīvniekiem," Rašīds paskaidroja. "Iespējams, ka reiz tas piedzīvojis slavas dienas, bet mūsdienās VLA vairs nebauda īpašu labvēlību." Lauvenei pūstot zobi, Rašīds paskaidroja Lūkam, Tīģeriene esot akla, bet Ziloņi izbadējušies, un ari pārējie cirka zvēri tikpat klaji nožēlojami. "Vareno Liesmu Apļu" manēžas inspektors esot biedējošais un milzīgais Kapteinis Ags, pazīstams arī kā Liesmu Pavēlnieks. Dzīvnieki tik ļoti baidoties no viņa pātagas švīkstiem, ka Lauvene, par spīti saviem sāpošiem zobiem, un Tīģeriene, par spīti savam aklumam, aizvien vēl lecot cauri riņķiem un izliekoties par beigtām, bet izkāmējušie Ziloņi aizvien vēl sakāpjot Plataušu Piramīdās, baidīdamies viņu aizkaitināt, jo Āgu esot viegli sadusmot, bet grūti sasmidināt. Un pat tad, kad šis iebāžot savu cigāru pīpējošo ģīmi Lauvenes izplestajā mutē, viņa esot pārāk pārbijusies, lai to nokostu nost — arī vēdera dzīlēs Agam varētu ienākt prātā nodarīt viņai ko ļaunu.