LEONARDO

Par Voronova dzīvokli man grūti kaut ko pastāstīt. Aizbildinādamies ar nekārtību, viņš gaismu iededzināja tikai trešajā istabā. Tā bija darbnīca vai kabinets, pareizāk sakot, kā viens, tā otrs. Divi milzīgie logi, kurus sedza štoras, dienā laikam deva daudz gaismas, pretī logiem uz paliktņiem atradās bronzas un ģipša tēli. Sarkanarmietis budjonovkā. Divi zēni cīniņā. Cilvēks, kas pastiepis roku uz vadības pults pogu. Tas bija ļoti iespaidīgi — tāda cilvēka seja, kas sagatavojies sakt kādu svarīgu eksperimentu, un virs vadības pults pogas sastingusi roka … Ar grāmatām piekrauts skaists antīks galdiņš ne visai harmonēja ar vienkāršajiem koka plauktiem, kas bija piestiprināti pie sienas. Stūrī, nevērīgi ar drēbi piesegts, atradās marmora tēls — skulpturāls meitenes portrets, tās pašas meitenes, kuru mēs sastapām kāpnēs.

— Nepabeidzāt? — es pavaicāju Voronovam.

— Nieki, — viņš sausi atteica un ciešāk savilka pārklāju. Tad it kā atvainodamies piebilda: — Kaimiņiene. Reiz iesāku, bet arvien nevaļa.

Es viņu vairāk neizprašņāju.

— Tas nav interesanti. Visparastākie tēli, — viņš turpināja. Man ir tikai viens plastiski rekonstruēts portrets.

Tikai tagad, mazliet apradis ar istabas apgaismojumu, tās attālākajā stūrī uz pazema galdiņa pamanīju bronzas krūšutēlu. Zem tā bija paliktas trīs biezas grāmatas.

Mēs piegājām tuvāk. Tā bija veca vīra galva: augsta, ļoti augsta piere, pareti, bet gari mati, kas sniedzās gandrīz līdz pat pleciem, rūpīgi sasukāta, cirtaina bārda. Garenā seja ar tuvu stāvošām acīm, lielu muti un plānu, kumpu degunu man uzreiz šķita pazīstama.

— Leonardo? — pavaicāju Voronovam.

Viņš piekrītoši pamāja ar galvu.

Jāatzīstas, biju saviļņots. Saviļņots un vīlies. Ļoti smalka, patiešām filigrāna detaļu apdare radīja īstenības iespaidu, kas robežojās ar ilūziju. Bet vajadzēja tikai novērsties no detaļām, un ilūzija izgaisa.

Es ne vienreiz vien reprodukcijās biju redzējis Leonardo pašportretu. Tā te bija tikko jaušami iezīmēta skice, kas tomēr izteica to, ko biju pieradis uzskatīt par galveno Leonardo raksturā, — pāri paaudžu paaudzēm stāvoša cilvēka gudrību. Leonardo da Vinči, cilvēku ar brīnumaino likteni, savā iztēlē biju apveltījis ar neparastu, ja tā varētu teikt, pārcilvēcisku ārējo veidolu. Bet Voronova skulptūrā šo izcilo, pārcilvēcisko nesaskatīju. Līdzība ar pašportretu, protams, bija neapšaubāma. Tomēr Voronova veidotais Leonardo likās parasts cilvēks. Vēl vairāk — noguris, vecs, gandrīz nelaimīgs cilvēks.

— Sēdieties, — Voronovs pievirzīja man atzveltnes krēslu. Es, šķiet, aizmirsu pasacīt, ka istabu apgaismoja dienas gaismas spuldzes. Pie griestiem piestiprinātās tievās caurulītes izstaroja ne jau pavisam baltu, bet tādu kā mazliet violetu gaismu. Sādā apgaismojumā bronza zaudēja savu brīnišķīgo, bet mazliet nedabisko zeltaino nokrāsu. Apgaismojums pastiprināja īstenības ilūziju, piešķirdams bronzai iedegušas ādas krāsu un izskatu.

Nosēdinājis mani atzveltnes krēslā, Voronovs abpus skulptūrai ieslēdza divas sienas

lampas. Spilgtā gaisma lika man pievērt acis, bet, tās atvēris …

Pirmajā mirklī man šķita, ka krūšutēls ir apmainīts. Tas bija tas pats un tomēr pavisam citāds. Spēcīgā gaismas plūsma bija izdzēsusi detaļas. Agrāk tās nomāca kopiespaidu, novēršot uzmanību no galvenā. Tagad detaļu lieliskā apdare nedūrās acīs, to varēja vienīgi nojaust. Pārsteidzoši skaidri un reljefi izcēlās galvenais — sejas izteiksme.

Grūti, pat neiespējami to izteikt vārdos. Tēlam ir sava valoda, ko ne vienmēr iespējams tulkot. Prieks un bēdas, nē, vislielākais prieks un vislielākās bēdas, triumfs un ciešanas, zināšana un neizpratne — tas viss jaucās Leonardo sejas izteiksmē. Starp citu, jaucās nav īstais vārds. Nevis jaucās, bet mijās. Attiecībā uz skulptūru tāds apzīmējums var likties pārāk sadomāts. Bet es nepārspīlēju. Leonardo sejas izteiksmē šīs noskaņas tieši mijās. Varbūt tas izskaidrojams ar to, ka, aplūkojot krūšutēlu, es mainīju stāvokli. Varbūt mans skatiens, pakavēdamies te pie tās, te pie citas sejas daļas, ikreiz uztvēra no kopējā kaut ko atsevišķu …

Leonardo sejas izteiksme mainījās. Tā teikdams, es nebaidos kļūt smieklīgs. Atkārtoju, ka viss laikam izskaidrojams ar parastām fizikālām parādībām. Tas kļuva iespējams tādēļ, ka tēlniekam bija izdevies pārkāpt robežu starp mākslu un to, kas ir tikai līdzīgs mākslai. Iespējams, ka tas pateikts pārāk augstā stilā. Bet, velns parāvis, ir taču mākslā kaut kas tāds, ko nevar sadalīt elementos, ko nevar loģiski analizēt.

Un vēl kaut kas — tagad Leonardo man vairs nelikās parasts, noguris un vecs. Tas viss bija palicis — gan vecums, gan nogurums. Taču nogurums nebija ikdienišķs, bet gluži citāds, it kā cilvēks būtu ieskatījies tālā nākotnē un smagi, bēdu un prieka pilni gadsimti būtu uzgūluši viņa pleciem. Vecums … Tieši tādu es iedomājos Leonardo, ne jaunāku, ne vecāku.