Lauva , ragana un drēbju skapis

Klaivs Steiplzs Luiss

Lauva , ragana un drēbju skapis

Nārnijas hronika-2

 '

Klaivs Steiplzs Lūiss

Lauva, Ragana drēbju skapis

Lusijai Bāifildai

Mīļā Lūsija!

Šo pasaku es rakstīju Tev, bet, kad to iesāku, vēl neapjautu, ka meitenes aug ātrāk, nekā tiek rakstītas grāmatas. Nu jau Tu esi par lielu, lai lasītu pasakas, un, kad šo grāmatu izdos, būsi vēl lielāka. Taču kādu dienu Tu būsi tik pieaugusi, lai atkal sāktu lasīt pasakas. Tu paņemsi šo grāmatu no augšējā plaukta, noslaucīsi pu­tekļus un izlasījusi pateiksi man, ko Tu par to domā. Varbūt tad jau būšu par kurlu, lai sadzirdētu, un par vecu, lai saprastu, bet es joprojām palikšu tavs mīlošais krusttēvs.

Klaivs Steiplzs Lūiss

Pirmā nodaļa lūsija ielūkojas drēbju skapī

Reiz dzīvoja četri bērni — Pīters, Sjūzena, Edmunds un Lūsija. Šajā grāmatā stāstīts par to, ko viņi pieredzēja, kad kara laikā biežo uzlidojumu dēļ tika aizvesti no Londonas. Bērnus aizsūtīja uz kāda veca profesora māju. Viņš mitinā­jās tālu laukos, kur līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai bija desmit jūdžu, bet līdz tuvākajai pasta nodaļai — divas. Profesors nebija precējies un dzīvoja ļoti lielā mājā kopā ar saimniecības vadītāju misis Makrediju un trim kalpotā­jiem — Aiviju, Margarētu un Betiju (bet šajā stāstā viņi gandrīz nepiedalās). Pats viņš bija vecs vīrs, kupls sirmu matu ērkulis klāja ne vien viņa galvvirsu, bet aizsedza arī seju. Profesors uzreiz ieguva bērnu simpātijas, kaut ganvecais vīrs pirmajā vakarā, iznākdams pie ārdurvīm viņus sagaidīt, izskatījās tik neparasts, ka Lūsija (viņa bija visjau­nākā) mazliet nobijās un Edmunds (otrs jaunākais) ar pūlēm valdīja smieklus — tādēļ izlikās šņaucam degunu.

Kad viņi tajā vakarā bija novēlējuši profesoram labu­nakti un uzkāpuši augšstāvā, zēni iegāja māsu guļamistabā, lai kopīgi pārrunātu pirmās dienas iespaidus.

—  Mums laimējies, nav šaubu, — teica Pīters. — Mēs kolosāli pavadīsim laiku. Tas vecais onkulītis ļaus mums darīt visu, ko gribēsim.

—    Man šķiet, ka viņš ir jauks vecs vīrs, — Sjūzena nopriecājās.

—    Pietiek, pietiek! — Edmunds nenocietās, jo bija noguris un, kā parasti, cenzdamies to noslēpt, bija sliktā omā. — Beidziet tā runāt!

—  Kāpēc? —jautāja Sjūzena. — Starp citu, tev jau laiks gulēt.

—    Tu runā gluži kā mamma, — atteica Edmunds. — Kas tu tāda esi, ka pavēli man iet gulēt? Pati ej gulēt!

—Vai mums visiem nevajadzētu iet gulēt? — ievaicājās Lūsija. —Ja mūs sadzirdēs, būs liela je/ga.

—  Nē, nebūs, — atbildēja Pīters. — Šajā mājā neviens daudz neuztrauksies par to, ko mēs darīsim. Katrā ziņā — viņi mūs nedzirdēs. No šejienes līdz ēdamistabai ir apmē­ram desmit, minūšu gājiens, ejot pa kāpnēm un gaiteņiem.

—   Kas tas par troksni? — Lūsija pēkšņi jautāja. Viņa nekad nebija bijusi tik milzīgā mājā, un doma par garajiem gaiteņiem ārdurvju rindām, kas veda neapdzīvotās istabās, lika timām skriet Dār kauliem.

—  Muļķīt, tas ir tikai putns, — Edmunds viņu mierinā­ja.

—  Ta ir pūce, — sacīja Piters. — Tā ir brīnišķīga vieta putniem. Es tagad iešu gulēt, bet rīt visu izpētīsim. Tādās vietās kā šī var atrast visu ko. Vai jūs, šurp braucot, redzējāt kalnus? Un mežu? Tevarbūtmājo ērgļi. Varbūt brieži. Bet vanagi — kā likts.

—   Un āpši! — Lūsija iesaucās.

—   Un lapsas! — Edmunds turpināja.

—   Un truši! — piebalsoja Sjūzena.

Bet, kad pienāca rīts, lietus lija tik stipri, ka, raugoties ārā pa logu, nevarēja saskatīt ne kalnus, ne mežus, ne dārza strautiņu.

—   Skaidrs, ka lietus nepārstās, — noteica Edmunds.

Bērni tikko bija kopā ar profesoru pabrokastojuši un

tagad atradās īpašā, viņiem ierādītā augšstāva garā istabā ar zemiem griestiem un četriem logiem.

—  Ed, beidz gausties! — sacīja Sjūzena. — Varu derēt, ka pēc stundas noskaidrosies. Bet tikmēr negarlaikosi­mies, mums te ir gan radio, gan daudz grāmatu. Kas vainas?

—    Nē, nē, man šī nodarbošanās neder, — iebilda Pīters. — Es došos izlūkot māju.

Pārējie viņam piekrita, un tā sākās bērnu piedzīvojumi. Māja bija liela, liela — likās, tai nekad nebūs gala, — un tā bija pilna negaidītu stūrīšu. Dažas durvis, kā jau varēja paredzēt, veda tukšās guļamistabās. Drīz vien viņi nonāca garā gleznu galerijā, kurā atradās bruņinieka tērps; pēc tam viņi iegāja zaļā, iztapsētā istabā, kuras vienā stūrī bija novietota arfa; nokāpuši trīs pakāpienus uz leju un uzkāpu­ši piecus uz augšu, viņi nokļuva mazā hallē, kas veda uz balkonu; sekoja vēl vesela rinda istabu, kas bija pilnas ar grāmatu skapjiem — grāmatas lielākoties bija ļoti vecas, dažas pat lielākas par Bībeli. Drīz bērni ielūkojās pavisam tukšā istabā, kur vienīgā mēbele bija milzīgs drēbju skapis ar durvju spoguļiem. Te patiesi cita nekā nebija — tikai beigta gaļas muša uz palodzes.

— Te nekā nav! — vīlies noteica Pīters, un visi atkal izsoļoja ārā — tikai ne Lūsija. Viņa atpalika no pārējiem, jo gribēja pamēģināt atvērt skapja durvis, lai gan bija gandrīz pārliecināta, ka tās būs aizslēgtas. Meitenei par lielu pārsteigumu, durvis viegli padevās — un no skapja izripoja divas naftalīna bumbiņas.