- Itāļu valodā, - Hasturs atbildēja, - manuprāt, tas nozīmē “ēdiens”.
- Jocīgas atvadas. Vai tu viņam uzticies? - Ligurs noskatījās gaistošajās
- Nē, - Hasturs atbildēja.
- Pareizi, - Ligurs sacīja, nodomādams, ka šī vecā pasaule gan būtu tiešām ērmota, ja velni sāktu cits citam uzticēties.
naktī brāzdamies uz rietumiem projām no Ameršamas, Kroulijs uz labu laimi paķēra kaseti un mēģināja izvilkt to no trauslā plastmasas futrāļa, vienlaikus neatlaižot stūri. Pretimbraucošas mašīnas luktura spožajā gaismā viņš izlasīja:
Kroulijs iegrūda kaseti
- Nolādēts, nolādēts, nolādēts. Kāpēc tieši tagad? Kāpēc es? - viņš murmināja, atskanot pazīstamajām
Un tad negaidot atskanēja Fredija Merkūrija balss:
Velns klusi nošķendējās. Elektroniskie saziņas līdzekļi bija viņa ideja, un Lejā to it kā bija pieņēmuši, taču beigās, kā allaž, viss sagriezās šķērsām. Kroulijs cerēja, ka priekšniecību varēs pārliecināt kļūt par mobilā tīkla abonentu, taču pietika ieslēgt jebkuru atskaņotājiekārtu, un viņi uzreiz iejaucās, neļaujot mierīgi baudīt mūziku.
Kroulijs norija siekalas.
- Liels paldies, kungs! - viņš teica.
- Paldies, kungs.
- Zinu jau zinu.
- Atstājiet to manā ziņā, kungs.
- Sapratu, kungs.
Viss pēkšņi kļuva skaidrs kā uz delnas. Pretīgi. Varēja taču pateikt, nevis pēkšņi iešļākt tieši viņa smadzenēs salto informāciju. Tagad būs jābrauc uz vienu noteiktu slimnīcu.
- Būšu tur pēc piecām minūtēm, kungs, tā nav problēma.
Kroulijs iebelza pa stūri. Līdz šim viss bija viņa rokās, gadsimtiem ilgi viss bija noticis pēc viņa prāta. Bet tā jau ir. Tu domā, ka esi kalna virsotnē, un tad pēkšņi tev uzgrūž uz pleciem Armagedonu. Lielo kauju, pēdējo cīņu, Debesis pret Elli, trīs setos, pēdējais Kritiens, līdz pēdējam elpas vilcienam. Tā, lūk. Pasaules vairs nebūs. Redz, ko nozīmē Armagedons. Nebūs nekā. Vienīgi bezgalīgas Debesis vai bezgalīga Elle - atkarībā no tā, kas uzvarēs. Ej nu izzīlē, kas būtu ļaunāk.
Teorētiski, protams, ļaunākais iznākums būtu Elle. Taču pietika aizdomāties, un kļuva skaidrs, ka Debesīm bija šis tas kopīgs ar Elli. Piemēram, ne tur, ne tur nevar dabūt kārtīgu dzērienu. Turklāt garlaicība Debesīs ir gandrīz tikpat neciešama kā satraukums Ellē.
Bet Kroulijam nebija izvēles. Nevar taču vienlaikus būt par velnu un lepoties ar brīvo gribu.
Labi gan, ka tas nebūs šogad. Būs mazliet laika nokārtot vienu otru lietu. Visupirms būs jātiek vaļā no gadiem vāktajiem uzkrājumiem.
Teksts no grupas
Interesanti, kas notiktu, ja apstātos uz tumšā, mitrā un tukšā ceļa, paņemtu grozu un sāktu to griezt riņķi arvien ātrāk un tad palaistu vaļā, un...
Kaut kas baiss, bez šaubām.
Kroulijs savulaik bija eņģelis. Viņš nebija domājis KRIST, vienkārši bija sapinies ar nepareizajiem cilvēkiem.
Automašīna traucās tumsā, lai gan degvielas līmeņa rādītājs stāvēja uz nulles. Nu jau vairāk nekā sešdesmit gadu. Nav peļami būt velnam. Nevajadzēja pirkt degvielu. Bāku Kroulijs uzpildīja tikai vienreiz, 1967. gadā, lai bez maksas saņemtu Džeimsa Bonda stila uzlīmi priekšējam stiklam, kas imitēja lodes caurumu. Toreiz viņam tā gluži labi patika.
No groza uz aizmugures sēdekļa atskanēja raudas -sirēnai līdzīga jaundzimušā taurēšana. Spalga. Bez vārdiem. Sena kā pati pasaule.
misters jangs uzskatīja, ka slimnīca ir tīri jauka. Ja tajā nebūtu mūķeņu, tā būtu arī klusa.
Tomēr mūķenes viņam patika. Ne jau tāpēc, ka misters Jangs būtu fanātisks katolis vai tamlīdzīgi. Nē, ja runājam par izvairīšanos no baznīcas apmeklēšanas, tad vienīgā, no kuras viņš aukstasinīgi vairījās, bija Svētās Cecīlijas un Visu Eņģeļu baznīca (nebūt ne anglikāņu dievnams), bet atteikties no citām viņam nenāca ne prātā. Visās citās valdīja viena un tā pati nepatīkamā grīdu spodrinātāja smarža, domāta zemākajai kārtai, un mazliet aizdomīgais vīraka smārds augstākajai kārtai. Dziļi savas dvēseles klubkrēslā misters Jangs zināja, ka Dievu šis viss mulsina.