Kas nospiedīs bremzi

metas uz klintīm. Taču skrējiens kļūst arvien ātrāks, bet skrējēju skaits pieaug. So procesu nav iespējams apturēt, un nu jau neviens nespēj pateikt, kur ir finišs un kāds tas būs.

— Bet ja nu eksperimentu sarīkotu kosmosā?— ieteica Marks.— Vienā no mūsu pavadoņobservatorijām? Tur nebūtu pārāk liels risks, un mēs varēsim pārliecināties, cik patiesa ir Norta teorētiskā koncepcija.

— Bez šaubām, bez šaubām!— šefs nopūties teica un uzlika brilles.— Izdomāsim kaut ko. Tikai nevajag steigties! Redz, Miks pasteidzās — un viņa vairs nav.

♦ ♦ ♦

— Mamuts, vecais murkšķis, intrigants labdara maskā . . .— Norts aizelsās, bērdams sašutuma pilnos vārdus.— Tēlo cīnītāju par vispārēju mieru. Ja būtu runa par viņa atklājumu, tad spriestu pavisam citādi.

— Tu esi netaisns pret viņu! — Marks gribēja paņemt draugu zem rokas, bet tas izrāva elkoni un sāka iet ātrāk.

Ari Marks pielika soli. Tagad abi gandrīz vai skrēja pa taciņu, kas bija nokaisīta ar rupju granti un veda no administratīvā korpusa uz laboratoriju. Balto virsvalku stūri vējā plandījās.

— Tu saki, ka esmu netaisns?— Norts pagriezās, un Marks ieraudzīja viņa seju, tā bija sakritusies un noraizējusies, skatiens bija ļauns.— Kāpēc tad viņš tā reaģēja? Es gaidīju jautājumus, diskusiju, bet viņš sāka lasīt sprediķi. Kam tas vajadzīgs? Vai tad mēs esam dumjāki par viņu? Vai mēs nesaprotam, par ko mums maksā tādu naudu?

— Viņš nekļūdās tajā ziņā, ka eksperimentālā pārbaude patlaban šeit, institūtā, ir ārkārtīgi sarežģīta un nelaikā, nerunājot nemaz par to, ka tā ir ļoti bīstama. Mēs pat nespēsim radīt drošu aizsarglauku.

— Muļķības! Tāpēc jau ir paredzēti eksperimenti. Es pašreiz izstrādāju aizsarglauka teoriju, un tieši ar to varētu sākt eksperimentālo pārbaudi. Iešu tūlīt pie pulkveža Krobsa un visu izstāstīšu.

— Pagaidi!— Marks satvēra Nortu aiz virsvalka stūra un piespieda viņu apstāties.— Nestrēbsim karstu! .. . Kā

pēc tu esi kļuvis tik ļauns? Apsēdies un prātīgi visu izlem, turklāt šodien institūtā Krobsa nemaz nav.

Marks ar varu apsēdināja Nortu uz akmens sola nelielā, ēnainā lapenē, ko apvija ziedošas gliclnijas, kuras bija tik spēcīgi saplaukušas, ka zem violeto ziedu kupenām lapas nebija redzamas.

Seit bija kluss, vēss un smaržoja pēc skujām. Augstu zilajās debesīs priedes rāmi šūpoja tumšos, plušķainos zarus.

— Es tev vēlreiz saku — šodien tu Krobsu neatradīsi,— Marks teica, aizsmēķēdams cigareti.— Tev ir laiks padomāt. Vecais tev nepiedotu tādu gājienu.

— Man tas ir viens pīpis.

— Bet kā tu domā tālāk strādāt? Superaugsto enerģiju laboratorija ir viņa pārziņā.

— Viņam būs jāpieraujas. Krobss viņu piespiedīs.

— Krobss te ir uz laiku. Viņu atsauks, un kas tad būs?

— Galu galā es arī varu aiziet . . .

— Nort, tas jau ir dumji. Tu pats saproti, ka nupat nošāvi greizi. Kur citur tu vēl varētu izdarīt tādus pētījumus? Ja nu vienīgi tur — aiz okeāna . . .

— Es nezinu, ko iesākt,— Norts pieliecies pačukstēja un sažņaudza ar abām rokām galvu.— Vai tu vari iedomāties, ko man prasīja šīs teorijas izstrādāšana?

— Nojaušu.

— Un tagad, kad no formulām var pāriet pie eksperimentiem, man liek priekšā nesteigties, kaut ko nogaidīt, man dod mājienu, ka humānāk būtu vispār neturpināt pētījumus. Iedomājies sevi manā vietā! Mark, es taču esmu izauklējis šīs idejas, par katru esmu pārdzīvojis, tās man maksājušas mēnešiem negulētu nakšu, svārstlšanos, šaubu, cerību. . . Man drīz būs trīsdesmit gadi. Es neesmu vēl paveicis neko tādu, lai attaisnotu savu vietu zinātnē. Un tagad, kad esmu uz tāda atklājuma sliekšņa, mani mēģina apturēt. Un kas to grib darīt? Cilvēks, kurš mani mācījis, ievadījis zinātnē. Vai tā nav bezjēdzība? Vai tā nav netaisnība? Bet es pašreiz jūtu tādu spēku, ka, liekas, varētu . ..

— Iznīcināt visu planētu,— Marks mierīgi pateica priekšā.

— Nevajag mani baidīt ar vispārējas bojāejas rēgu. Es neesmu ne pirmais, ne pēdējais . .. Bet, velna milti, es

gribu pārliecināties, vai man ir taisnība, gribu pārbaudīt, ko vērta visa šī ekvilibristika uz spalvas galiņa. Un, ja man ir taisnība, es vēlos, lai manu atklājumu un mani pašu atzītu.

— Neviens tev to neliedz. Vecais tikai lūdza nesteigties.

— Vai tad tu viņu vēl neesi atšifrējis? Ja viņam kaut kas nepatīk, viņš ir spējīgs gadiem stiept garumā, citu pēc cita izdomādams dažādus iemeslus. Viņš ir spītīgs kā miljons vēršu. Vai negribi saderēt? Viņš darīs visu, lai nepieļautu eksperimentālu pārbaudi.

— Nort, tu esi sarūgtināts, tāpēc pārspīlē. Es nestrīdos, bez šaubām, viņš ir spītīgs. Tomēr būsim objektīvi — viņš zinātnē ir tik daudz paveicis, ka viņam ir tiesības uz personiskiem trūkumiem.

— Viņš jau sen, sen ir apsūnojis savos ieskatos. Un pēdējos desmit gados vispār nav pateicis neko jaunu. Viņš «organizē» citu darbu. Bet būtībā traucē.