Kaisliga izvele vai ligava pec pasutijuma

Kad vins ienaca otrreiz, vieglak nekluva. Es skieleju aci un piespiedu sevi atslabinaties, kamer vins lenam kustinaja gurnus. Vina elposana noteica tempu, matracis cauksteja, tumsa izglaba vinu no apmulsuma… tas joprojam bija labi, un to nevareja aizenot.

Es piekeros sikumiem, kas liecinaja par tuvibu, un mokas mazinajas. Bija skaidra sajuta, ka mani kustas kaut kas liels un ciets, izstiepjot mani, dzili iespiezoties.

– Viss ir kartiba? – Adelfs nocuksteja.

Pec galvas majiena vins pacelas uz elkoniem un saka grust atrak. Sapes atkal iedura mani, bet tikai uz bridi. Pec tam paradijas sajutas, kas kliedeja neertibas.

Adelfs snaca ausi, gulta ritmiski ciksteja. Reibinosi iespiesanas, viriesa kermena smagums, grudieni… Biju pilniba apmaldijusies. Bauda parspeja visu pasaule, ta sakrajas starp kajam un izplatijas pa visu kermeni. Neatceroties kaunu, es nobraucu ar rokam gar Adelfa muguru un lejup lidz vina muguras lejasdalai, pat aizsedzot vina sezamvietu. Man patika to apalums un tas, ka muskuli locijas zem adas. Man patika Adelfa sviedri, vina apslapetie vaidi un specigie grudieni. Arvien atrak, arvien biezak, it ka ar to butu par maz, it ka svetlaime neticami dzili sleptos mani.