Kad būs uzvarēts laiks

Latviešu lasītājiem iegūt šādu pārliecību līdz šim nebija viegli. No padomju fantastu sacerējumiem latviešu valodā pagaidām iznākuši ļoti nedaudzi, turklāt no ievērojamākajiem — tikai Jefremova «Andromedas .miglājs» (1962. g.) un nedaudzu autoru stāstu krājums «Zilā planēta» (1963. g.).

Arī šī krājuma ierobežotā apjoma dēļ tajā nevarēja sakopot visu izcilāko padomju fantastu darbus. Un tomēr grāmata «Kad būs uzvarēts laiks…» dos lasītājam zināmu priekšstatu gan par atsevišķu autoru rokrakstu, gan arī par mūsu fantastiskajā literatūrā vērojamām tendencēm.

Interesants pats par sevi jau ir grāmatas autoru sastāvs. Jefremovs — jaunībā matrozis, tagad zinātņu doktors, kura pētījumi vairākās nozarēs, to starpā arī — paleontoloģijā, pazīstami tālu aiz mūsu zemes robežām. Dņeprovs — fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts. Zuravļova — ārste. Varšavskis — inženieris.

Trīs no septiņiem krājumā pārstāvētajiem autoriem ir profesionāli literāti. Gors, pēc izglītības filologs un vēsturnieks, pievērsās fantastikai, kad bija jau uzrakstījis vairāk nekā divdesmit grāmatu. Ne mazāk raksturīgs ir arī Aļtova un Gansovska ceļš uz fantastiku. Gansovskis, piemēram, ir bijis krāvējs, matrozis, elektromontieris. Kara laikā — snaiperis un izlūks. Uzrakstījis divas stāstu grāmatas, vairākas lugas. Un tikai tad kļuvis par fantastu …

Visu minēto autoru darbi ir ļoti dažādi. To stiprās un vājās puses novērtēs lasītājs pats. Tāpat, jādomā, viņš bez grūtībām noteiks, pie kura zinātniskās fantastikas paveida viens vai otrs no tiem pieskaitāms. Vēl tikai jāpiebilst, ka daži krājumā ievietotie stāsti, it īpaši «Helēņu noslēpums», ir uzrakstīti agrīnā daiļrades periodā un tāpēc neļauj pilnībā spriest par meistarības līmeni, ko autors sasniedzis šodien.

Un nu, biedri, dosimies ceļā! Pa lappusēm, kas mūs ievadīs fantastikas pasaulē. Pagaidām vienīgajā, kur jau uzvarēts laiks …

A. Līdums

I. Jefremovs. HELĒŅU NOSLĒPUMS

* Krievu valodā publicēts 1966. gadā krājumā «ellinskij sekret».

«Helēņu noslēpums» ir mans otrais literārais darbs, kas radās driz pēc pirmā stāsta «Tikšanās virs Tuskaroras». «Helēņu noslēpums» uzrakstīts 1942. gadā un ietverts sērijā «Stāsti par neparasto» ar kopēju nosaukumu «Septiņi rumbi», bet nav bijis publicēts.* Tajā laikā,

kad vēl nepazina kibernētiku un molekulāro bioloģiju, ideja par «genu» atmiņu, kas ir mana stāsta pamatā, radija mistisku iespaidu. Tomēr tā neatstāja mani visus nākamos divdesmit gadus, un galu galā domas, kas vēl neskaidri iezīmējās «Helēņu noslēpumā», tika īstenotas romānā «Skuvekļa asmens» (1959.— 1963. g.). Es tīšām atstāju stāstu tā sākotnējā veidā, lai parādītu lasītājiem, ka pirmajām iecerēm, kas būtībā ir palikušas tādas pašas, devuši iespēju piepildīties milzīgie zinātnes sasniegumi mūsu gadsimta vidū.

— Esmu jums visiem joti pateicīgs, — profesors Izrails Faincimers klusi vērsās pie sanākušajiem, un viņa dziji iekritušās, tumšās acis iemirdzējās. — Grūtajās kara dienās jūs neaizmirsit manu necilo jubileju … Kā pateicību par to es jums pastāstīšu kādu apbrīnojamu gadījumu, kas notika nesen. Mēs, zinātnieki, nemīlam celt dienas gaismā teorijas, kas nebalstās uz daudziem faktiem, vai vēl sliktāk, — faktus, kuri nav izskaidroti, tāpēc uzskatiet šo stāstu par cieņas un uzticības zīmi.