Kad būs uzvarēts laiks

Tātad neatkārtojams un apbrīnas vērts te tikai tas, ka viens senās atmiņas posms izgaismojās tieši Ļeontjevam, kas, tāpat kā viņa senči, arī bija kļuvis par tēlnieku un kam zināt helēņu noslēpumu bija ārkārtīgi svarīgi. Milzīgā vēlēšanās izveidot Irinas tēlu, dzelžainā griba un visu spēku sasprindzinājums palīdzēja viņam izgaismot senas redzes atmiņas ainas, kas glabājās zemapziņā. Pats to neapjauzdams, viņš tomēr sajuta, ka zina un zina tieši to, kas viņam tik nepieciešams.

Mana skaidrojuma beigas tēlnieks jau klausījās izklaidīgi, piekrītoši mādams ar galvu un it kā likdams manīt, ka viņš visu ir sapratis. Tiklīdz biju beidzis, sekoja steidzīgs jautājums:

— Tātad, profesor, tiklīdz zinātnieks iztulkos, es iegūšu šā līdzekļa recepti? Vai jūs esat par to pilnīgi pārliecināts?

Man grūti attēlot, cik priecīgs un satraukts bija tēlnieks, saņēmis apstiprinošu atbildi.

— Iedomājieties tikai, tagad es pat ar vienu roku varēšu īstenot savu sapni, savu mērķi… — un viņa slaidie pirksti sāka kustēties, it kā jau apstrādājot brīnumaino materiālu — mīksto ziloņkaulu. — Tagad, jau rīt… — viņa balss iedrebējās, — un to visu man devāt jūs, profesor, jūsu zinātne …

Mākslinieks uztrūkās no krēsla, saķēra manu roku, tiekdamies pie manis kā bērns pie tēva, bet tad nokaunējās savas jūtu brāzmas, aizgriezās un apsēdās pie galda, atspiedis galvu veselajā rokā. Viņa pleci laiku pa laikam viegli nodrebēja. Es, saviļņots līdz dvēseles dziļumiem, izgāju otrā istabā, klusām apsēdos un aizsmēķēju …

Dienas gāja. Pavasari nomainīja vasara, nemanāmi pienāca rudens. Biju noguris no lielās darba slodzes (arī vecums lika sevi manīt!) un mazliet sasirdzis sēdēju mājās. Pavisam negaidot pie manis ieradās divi jauni cilvēki. Es pazinu Ļeontjevu un uzminēju, ka viņam līdzi atnākusi Irina. Mākslinieka roka tāpat kā agrāk karājās saitē, tomēr tas bija jau pavisam cits cilvēks — es reti kādā sejā līdz šim biju redzējis tik daudz labsirdības un skaidrības. Par Irinu teikšu tikai to, ka viņa bija mākslinieka mīlestības un visu to mūsu pūļu vērta, kādas bija vajadzīgas, lai atklātu helēņu noslēpumu.

Irina, klusuciešot ielūkojusies man acīs, cieši mani noskūpstīja, un, patiesi, šī mēmā pateicība vairāk aizkustināja nekā tūkstoš slavas dziesmu.

Ļeontjevs saviļņots pasacīja, ka tēls jau gatavs, ka viņš to veltī zinātnei un man kā izglābtā pateicības apliecinājumu glābējam, kā jūtu meslus saprātam. Šo tēlu es redzēju. To aprakstīt neņemos. Kā anatoms es saskatīju tajā to mērķtiecīguma visaugstāko pilnību, ko jūs visi sauksit par skaistumu. Autora mīlestība šo pilnības iemiesojumu bija apveltījusi ar līksmu kustību, gandrīz vai lidojumu kā dziesmā par Aisigenu, kas tik viegli staigājusi pa zemi.

PUISĒNS Genadijs Gors

Hermanis Ivanovičs ienesa klasē mūsu burtnīcu kaudzi. Paņēmis vienu burtnīcu, viņš savā parastajā klusajā, nogurušajā balsī teica: — Ja Gromovs neiebilst, es nolasīšu skaļi viņa mājas darbu. Tas pelna ievērību.

Un viņš sāka lasīt. Lasīja viņš vareni, un mēs tūlīt sajūtām, ka runa būs par kaut ko ļoti dīvainu un neparastu. Par puisēnu,

kas nomaldījies Visuma saltajos plašumos. Puisēns pats nezināja, ka viņš ir nomaldījies. Viņam viss sākās tur, ceļā, nepārtrauktā kustībā, un arī viņš pats sākās tur. Sākās? Cilvēks reti domā par savu sākumu. Viņam nav sākuma, tāpat kā būtībā nav arī beigu.

Puisēns piedzima ceļā, zvaigžņu vidū. Kosmiskais kuģis, kas miniatūrā atgādināja atstāto planētu un pie kā desmit gadu laikā nespēja pierast pieaugušie — māte, tēvs un ceļabiedri, — viņam bija tuvs un ierasts kā mums skolas pagalms.

Kaut kur Visuma plašumos bija palikuši biezi, pēc siltām skujām un ozona smaržojoši meži, zilas upes, mājas, jautri, skaļi, gari ceļi. To visu puisēns skatīja uz ekrāna, taču viņam tie bija sapņu fragmenti. Varbūt īstenībā tas nemaz neeksistēja?

Ceļabiedri jo neatlaidīgi centās puisēnam pierādīt, ka tas viss pastāv, un vislabāk tas izdevās sapņotājam mūziķim. Klausoties viņa mūziku, puisēns sajuta mežus un upes, mājas un ceļus tālajā planētā, kuru ekspedīcija bija atstājusi jau sen pirms viņa dzimšanas. Sais brīžos puisēnam gribējās pastiept roku un pieskarties ekrānā vizrnojošajai pasaulei, kas tik ļoti atšķīrās no dzīves uz kuģa, bet pat tad, ja rokas sniegtos miljoniem kilometru tālu, tās tomēr neaizsniegtu mežus un upes, mājas un ceļus — tik tālu tas viss bija.

Jā, tas tomēr eksistēja. Par to liecināja mūzika, liecināja ekrāns un to apstiprināja zinības: puisēns ne tikai vienkārši dzīvoja kuģī, kas kaut kur traucās, bet viņš tur arī mācījās.