Gulta ar zveru

Mans sasutusi un izbiedetais sauciens bija noslicis kluba troksnos, un mani meginajumi atbrivoties, skiet, vinu tikai uzjautrinaja, jo virmojosie viriesu smiekli pat apslapeja no zales basos skanoso muziku un nobiedeja mani vel vairak par jebkuru sausmu filmu. . Si skana parklaja manu stivo kermeni ar milzigam zosadam, un es atkal bailigi ieskatijos tumsajas acis. Man prieksa viena sekunde paradijas plesiga, skaista seja ar taisnu degunu, asiem vaigu kauliem un melniem rugajiem. Sis zvers petija un, skiet, iespieda atmina katru manis iezimi, izsalkusam acim parmekledams manu seju.

– Sen nebiju tos redzejis. Tu esi tas, ko es gribeju. "Rets eksemplars," vins aizsmacis cuksteja tiesi man ausi.

Sajuta bija tada, it ka man virsu butu uzliets vannins ar aukstu udeni, jo alkohola paliekas momentani pazuda, un man triceja rokas no kaut kadam savvalas dzivnieku bailem no vina un sis briesmigas situacijas.

Meginajumi izlauzties ne pie ka nenaca, un milzigas rokas mani satvera un nesa augsa pa kapnem ka lupatu lelli.

Protams, es saku spardit un kliegt, bet tas viss bija bezjedzigi, jo vins mani saspieda ka netikums, un mana cikstesana pazuda kadas dziesmas ritma. Ja pirms tam vel bija kadas iluzijas, tad tagad ir kluvis arkartigi skaidrs: sis maniaks mani velk pie sevis, acimredzot nedzert teju un runat par laikapstakliem. Pilnigi iespejams, ka tagad mani izvaros, lai ari izskatigs, bet pilnigi svess un nevelams virietis, tacu es neuzvedos bezkaunigi un nedevu ne mazako iemeslu domat, ka esmu no tiem, kas piekrit sadam lieta.

Manu acu prieksa pavideja koridors, durvis un aiz tam liels ar koku apgriezts birojs.

Vins ir ipasnieks. Tapec vins mani vilka pie sevis.

Asaras sapigi dedzinaja manus vaigus, un es garigi noladeju savu izskatu, kas ieprieks bija mana lepnuma avots, jo tiesi ta del es tagad nokluvu tik bezceriga situacija. Tas nepavisam nebija tas, ka es sapnoju par nevainibas zaudesanu, tapec es tikai gribeju gaudot no bezspecibas un sausmam. Bija laiks nogibt, bet nav skaidrs, no kurienes mani peksni radas stulba drosme, un es nolemu nepadoties, pat ja vins mani nogalinas.

Viena kustiba un mans kermenis jau atrodas uz liela adas divana. Vienu bridi galva iesavas doma, ka, ja tikai paklusesu, izturesu, tad varbut viss atri beigsies un griekis mani atlaidis? Es pat kadu laiku sastingu, par to domajot. Tomer mani no stupora izveda atslegas pagriesanas skana. Durvis aizveras no iekspuses, un Zvers saka sapigi lenam tuvoties. Vins izskatijas pec dzivnieka, kas bija sajutis laupijumu un gatavojas mesties.

"Es dasni maksasu par visu, kas sodien notiek."

– Atlaid mani, tas ir nelikumigi!

Atkal smiekli. Biedejoss, vess un ieklust sirdi.

Kad vins piegaja loti tuvu, vins bez ceremonijam piespieda savas lupas manejas ar skupstu, kas bija parsteidzosi atskirigs no tiem, ko es sanemu no sava vecuma drosmigakajiem cienitajiem. Sis virietis neskupstija, vins mocija un paklava ar katru specigo meles kustibu, dedzinadams mani ar melniem rugajiem un ar stipram rokam ciesi turot manu pakausi.

Es pretojos no visa speka. Vina sakoda un saplesa vina seju, pec ka vinu uzreiz nobiedeja vina asinu skats uz vinas rokam un iespejamais sods par to.

Bet likas, ka mana pretestiba saja cilveka tikai iededzina nevis dusmas, bet kaut kadu sausmigu uguni.

Ne, vins mani neiesita.

Bet vai vins mani sapinaja?

Ja.

Bluzes pogas, kas nolidoja, un atsegtas krutis plana apaksvela, un pec tam paceltie svarki, atsedzot mezginu zekes, kas parklatas ar krokam – tas viss bija biedejosi un izskatijas nozelojami, tacu skita, ka pretejais virietis vel vairak izbauda notiekoso. , ka skaidri liecinaja vina satrauktas melnas acis un musu zona izspiedies uztraukums.

Man skita, ka bija pagajusi vesela muziba, kamer ilga musu duelis, no kura es neparprotami iznacu ka zaudetajs. Vins vareja mani salauzt ar vienu roku un darit visu, ko gribeja.

Bet Zvers vilcinajas.

Vins to izbaudija.

Vina drebes bija saplestas, lupa asinoja, rokas un krutis dega no kodumiem un rupjiem pieskarieniem, vina speki izsika, un vins bija vairakas reizes lielaks par mani pec svara un izmera, tapec vins nemaz neskita noguris. .

Beidzot, gandriz atnemta ceriba uz pestisanu, neiztureju un keros pie pedeja trumpja, kas man bija: saku kliegt pirmo, kas ienaca prata:

– Lieciet mani miera, es esmu slima ar nopietnu venerisku slimibu!

Tas izdevas.

Vins apstajas, bet turpinaja uzmanigi uz mani skatities.

Un es?

Es satveru sos melus, it ka tas butu vienigais glabjosais salmins, un saku burtiski aizrities ar asaram, kas sajauktas ar vardiem:

– Draugs mani inficeja desmitaja klase, protams, ka arstejos, bet zini, ka tas ir uz visiem laikiem.

"Tu melo," melnas acis mekleja mani, meklejot melus, bet es nepadevos.

Tikai neskiries, tikai neatdod sevi!

"Es zveru," maza un trausla, manas galvas augsdala tikko sasniedza vina zodu, es staveju un triceju, sakrustoju pirkstus aiz muguras un drosmigi centos izturet teraudo skatienu.

sekunde.

Vel viens…

Visbeidzot, ka atlidziba par manam mokam, vina skaistaja, augstpratigaja seja paradijas vilsanas.