Es — milikiloss

—    Nē, bet drusciņ deformējušies… — Viņam bija tāds ģīmis, ka es paredzēju visļaunāko.

—    Vai viņiem nav rekonstruētas galvas, ekstre­mitātes? . . .

—    Nē. Viņi ir miniaturizēti. Saproti, tas ir tā, it kā normālus cilvēkus kāds būtu pārvērtis par rū­ķīšiem, bet izdarījis to precīzi, saglabājot propor­cijas … un tieši tas ir visdīvainākais. ..

—    Bet tas taču nav iespējams… Tā… tā taču nevar būt nejaušība …

—    Jā, liekas, ka tā ir mērķtiecīga darbība …

—    Nesaprotu, kam varētu ienākt prātā radīt rū­ķīšus, — es brīnījos, jo nepietiekami novērtēju cil­vēka izgudrošanas tieksmi.

—    Es arī nesaprotu, — viņš atteica, paraustīdams plecus. — Bet, atklāti sakot, es neapskaužu tevi, Dam. Šodien tev būs jāpārdzīvo nepatīkami brīži…

—    Cik viņu tur ir?

—    Gan redzēsi. Lai nu kā, esi gatavs viņus pie­ņemt. Pēc pāris minūtēm pirmie iznāks no sinteza­toriem …

Es piecēlos kājās. Noglaudu matus, nopūtu no rakstāmgalda neredzamus putekļus, vēlreiz pārlaidu kritisku skatienu kabinetam un sataisīju oficiālu seju. Tūlīt kāds ienāks, un tad tik sāksies… Man būs šim cilvēkam jāizskaidro, ka metamorfozes cēlonis ir objektīvas fizikas likumsakarības, ka «Kosmolids» te nekādā ziņā nav vainojams . . .

Es soļoju šurp un turp pa kabinetu. Apstājos ti­kai tad, kad informējošais automāts ar troksni at­vēra durvis, ielaizdams iekšā mazu cilvēciņu. Cil­vēciņš aizdomīgi pavēris apkārt un pienāca man klāt.

—    Mani sauc Bims Moms, — viņš sacīja varenā dobjā basā, kas likās nākam no iekšām.

Kontrasts bija tik komisks, ka es ar pūlēm apval­dīju smieklus.

—    Dams, sūdzību un ierosinājumu daļas vadītājs,— es teicu.

Bims Moms pamāja ar galvu, it kā apstiprinā­dams, ka es esmu tieši tas cilvēks, kurš viņam va­jadzīgs.

—    Vai jums ir kaut kādas pretenzijas pret «Kos- molidu»? — es pajautāju un, protams, ne mazākā mērā neļāvu noprast, ka man ir kaut kas zināms šajā jautājumā.

—    Pretenzijas! Tas ir maigi teikts! Esmu sašutis un prasu gandarījumu! — viņš kliedza, un viņa balss

atgādināja startējošas raķetes rēkoņu. — Jūs esat bezatbildīgi stulbeņi, kas ļaunprātīgi izmanto cil­vēku naivitāti! Ko jūs esat izdarījuši, palūko­jiet! … — Viņš ar dramatisku žestu iebakstīja sev krūtīs.

—          Nomierinieties un pasakiet beidzot, ko jūs īsti gribat?

—           Ko? Jūs taču esat mani saīsinājuši, vai jūs to neredzat?

—    Nē. Bet kāds jūs izskatījāties agrāk?

—           Jūs neredzat atšķirību. Agrāk es biju cilvēks, vīrietis un nevis liliputs kā tagad. Paskatieties! — Un viņš piebāza man pie deguna savu stereovideo- grammu.

Patiešām, uz Titāna zaļo klinšu fona, pelēkā virs­valkā ģērbies, stāvēja mazliet sakumpis vīrietis, kura miniatūru es tagad skatīju savām acīm.

—    Jā, tas reizēm gadās, — es klusu sacīju.

—    Kas gadās?

—    Traucējumi pārraidē …

—    Es nesaprotu. — Viņš paraustīja plecus.

—    Kas jūs esat pēc specialitātes? — es vaicāju.

—           Astronoms, — Bims Moms atbildēja un parau­dzījās manī, galīgi apjucis.

—          Tas ir jauki, — es nopriecājos, — ar jums va­rēs saprasties.

—           Par izlīgšanu nevar būt runas! — Bims Moms atkal iekaisa.

—            Bet es jau nemaz tā nedomāju. Būdams astro­noms, jūs lieliski atceraties termodinamikas princi­pus.

—           Nu jā, — apstiprinājums skanēja ne visai pār­liecinoši.

—    Tieši to es biju domājis.

—    Bet kāds sakars ir termodinamikas princi­piem …

—    Kā? Tie taču, starp citu, nosaka, ka slēgtā sis­tēmā entropija nesamazinās.

—    Tūlīt jūs teiksiet, ka tieši tādēļ mēs esam pār­vērtušies par liliputiem. Tādam izskaidrojumam taču nav ne mazākā pamata. Jūs pats to labi zināt.

Durvīs nostājās miniaturizēta jauna sieviete. Viņa vērīgi nolūkojās manī no galvas līdz kājām, it kā es būtu vitrīnā izstādīts eksponāts.

—   Nu jā . .. — Es nezināju, ko īsti teikt. Pa to laiku viņa pienāca tuvāk.

—    Jūs esat izspēlējuši ar mums nejauku joku. Tiesa, tagad es varēšu iesēsties šajos pasakaini rai­bajos bērnu helikopteros, toties visas kleitas man būs pārāk lielas. Vai jūs maz zināt, kas noticis? — Viņa atkal vērīgi paraudzījās manī.

Šajā brīdī es nopratu, ka neesmu piemērots dar­bam sūdzību un ierosinājumu daļā. Man nekas ne­nāca prātā. Es nebiju spējīgs izgudrot kaut kādus veiklus melus. «Es protu tikai spēlēt šahu ar auto­mātu,» saniknots nodomāju.

—    Tātad jūs nezināt. Es jums iesaku izpētīt šo lietu, kamēr viņi vēl nav atnākuši…

—    Kādi «viņi»? …

—    Nu tā viļņekskursija no Titāna, kuru pārsūtīja pēc mums. Pašreiz viņi sapulcējušies lejā un ap­spriežas, ko darīt tālāk. Agri vai vēlu viņi atnāks pie jums.

—    Gan es viņiem kaut ko pateikšu, — man ne­viļus paspruka.

—    Iesaku jums izdomāt kaut ko ticamu. Viņu vidū ir areologi, turklāt viņiem līdzi ir autorīkstes … — Sieviete pasmaidīja.

Es laikam mazliet nobālēju, to padzirdējis, bet viņa norūpējusies apvaicājās:

—    Vai jums kļuva nelabi?

—    Nē … nē.

Bims Moms pēkšņi atdzīvojās.

—    Es varu iedomāties, kas te tūlīt notiks, — viņš teica un izplūda smieklos.