Dzelzs papēdis

Kas nu notiek? Savienotajām Valstīm un Brazīlijai jā­meklē citas valstis ar neattīstītu rūpniecību, kurām tās varētu nodot savus pārpalikumus. Bet, tā kā noieta iespē­jas ir tādas pašas, tad arī šajās valstīs atkārtosies tas pats. Jaunajā valstī attīstīsies rūpniecība, drīz radīsies produkcijas pārpalikums — un tā meklēs citās valstīs pārpalikuma novietošanas iespējas. Tagad, džentlmeņi, uzmaniet! Mūsu planētai ir noteikts lielums. Pasaulē ir tikai zināms skaits valstu. Kas notiks, ja visas valstis pa­saulē, lielas un mazas, nostāsies ar saviem pārpaliku­miem pretī pārējām valstīm, kam tāpat ir pārpalikumi?

Viņš apklusa un uzlūkoja klausītājus. Apmulsums viņu sejās bija taisni amizants. Bet šinīs sejās bija arī šaus­mas. Ernests bija radījis no abstraktiem jēdzieniem kādu vīziju, un viņi šo vīziju skatīja, un viņus pārņēma bailes.

—   Mēs iesākām no ābeces pirmajiem burtiem, mister Kalvin, — Ernests šķelmīgi sacīja. — Es jums noskaitīju visu pārējo alfabētu. Tas ir loti vienkārši, un tas ir pats skaistākais. Jums, protams, atbilde jau gatava. Kas tātad notiek, ja katrai valstij pasaulē ir neizlietots pārpalikums? Kas tad notiek .ar visu jūsu kapitālistisko ražošanas sis­tēmu?

Misters Kalvins noraizējies grozīja galvu. Viņš acīm­redzot vēl pārdomāja Ernesta pierādījumus, cerēdams at­rast tur kādu kļūdu.

—   Atkārtosim vēlreiz visu īsumā, — Ernests ierunājās atkal. — Mēs iesākām ar atsevišķu rūpniecības nozari, ar apavu fabriku. Mēs redzējām, ka kopprodukta sadale tur tāda pati kā visās pārējās rūpniecības nozarēs. Mēs redzējām, ka darbs ar savu algu var atpirkt tikai zināmu daļu saražotās produkcijas un kapitāls nepatērē visu pār­palikumu. Mēs redzējām, ka vienmēr paliek neizlietots pārpalikums, kad darbs izdevis visu savu algu un kapi­tāls tik, cik gribējis. Mēs vienojāmies, ka šo pārpalikumu var izvietot tādā valstī, kur vāji attīstīta rūpniecība, un šis pārpalikums stimulē tās ražošanas spēkus: valsts kļūst kapitālistiska un pēc neilga laika pati varēs uzrādit pār­palikumu. Mēs attiecinājām šo procesu uz visām mūsu zemeslodes valstīm, līdz pārliecinājāmies, ka pienāks tāda diena, kad katra valsts ik gadus un ik dienas saražos ne­izlietotu pārpalikumu, no kura vairs nebūs iespējams at­brīvoties ar citu valstu palīdzību. Un nu es jautāju vēl­reiz: ko mēs darīsim ar šo pārpalikumu?

Visi joprojām klusēja.

—  Mister Kalvin? — Ernests jautāja.

—  Tas ir pāri manai saprašanai, — misters Kalvins at­zinās.

—   Kaut kas tamlīdzīgs man nebija pat sapņos rādī­jies, — misters Asmunsens noteica. — Un tomēr tas šķiet skaidrs kā diena.

Es pirmo reizi dzirdēju izklāstām Kārļa Marksa [52] mā­cību par virsvērtību: Ernests bija to izskaidrojis tik vien­kārši, ka es arī sēdēju satriekta un mēma.

—   Es jums pateikšu, kā jūs atbrīvosieties no pārpali­kuma, — Ernests sacīja. — Sviediet to jūrā! Sviediet ik gadus jūrā simtiem miljonu dolāru vērtībā kurpes, kvie­šus, apģērbus un citas preces! Vai tas nav atrisinājums?

—  Neapšaubāmi, — misters Kalvins piekrita. — Bet tas ir absurds, par ko jūs runājat.

Ernests uzbruka viņam zibens ātrumā.

—  Vai tas ir lielāks absurds par to, ko sludināt jūs. mašīnu dragātāji, kad jūs pieprasāt atgriezties pie tēvu tēvu laiku darba metodēm? Kā jūs ieteicat atbrīvoties 110 pārpalikuma? Jūs izvairīsieties no šī jautājuma, nera­žodami nekāda pārpalikuma. Bet ko jūs ieteicat darīt, lai nesaražotu pārpalikumu? Atgriezties pie primitīvā ražo­šanas veida, kas ir tik jucekligs, pretrunīgs un neracio­nāls, aizņem tik daudz laika un izmaksā tik dārgi, ka nav iespējams ražot pārpalikumu.

Misters Kalvins norija slienas. Sitiens bija ķēris mērķi Viņš norija atkal un atkāsējās.

—   Jums taisnība, — viņš sacīja. — Es esmu sakauts. Tas ir absurds. Bet mums kaut kas jādara. Mums, vidus­šķirai, tas ir dzīvības un nāves jautājums. Mēs negribam iet bojā. Labāk mēs izvēlamies absurdu un atgriežamies pie mūsu senču patiesi rupjajām, primitīvajām un nesaim nieciskajām ražošanas metodēm. Mēs gribam atsviest rūpniecību atpakaļ pirmstrestu stadijā. Mēs gribam sa­dragāt mašīnas. Un kā jūs to aizkavēsiet?

—   Mašīnas sadragāt jūs nevarat, — Ernests atbildēja. — Jūs nevarat pagriezt attīstības straumi atpakaļ. Pret jums nostāsies divi lieli spēki, un katrs no tiem ir stip­rāks par visu vidusšķiru. Lielkapitālisti, tresti aizsprostos jums ceļu. Viņi negrib, lai sadragā mašīnas. Un vēl spē­cīgāks par trestu varu ir darbs. Tas neatļaus jums dragat mašīnas. Pasaules kundzība un reizē ar to mašīnas at­rodas starp trestiem un darbu. Tā ir fronte. Neviena ka­rotāja puse nevēlas iznīcināt mašīnas, katra vēlas tās iegūt savā īpašumā. Sinī cīņā nav vietas vidusšķirai, kas ir kā pundurītis starp diviem milžiem. Jums jāsaprot, jūs nožēlojamā, iznīkstošā vidusšķira, ka jūs esat nokļuvuši starp diviem dzirnu akmeņiem un ka dzirnas jau sāk dar­boties.