De Profundis (no Dzilumiem)

De Profundis (no Dziļumiem)

Es redzēju, kā pēkšņi izdzisa beidzamā zvaigzne. Biju apdzinis pēdējo gaismas staru un izlidojis ārpus Visuma robežām. [29]

Kas noticis ar kuģi? Vai tas stāv uz vietas vai arī krīt bezgalīgā bezdibenī? Nezinu. Aparāti pamiruši: spektrOfotometri kļuvuši akli, gravilokatori — mēmi, lādēto daļiņu skaitītāji apklusuši. Aiz borta nebija neviena fotona, ne visniecīgākā kosmiskā puteklīša. Nebija ne vielas, ne lauka, ne telpas. Nebija arī laika.

Es vairs neizjutu laiku. Mans kuģis kā cukurs karstā ūdenī lēni kusa nerealitātes okeānā. Bet varbūt te kusa mana sirds, griba, prāts? Likās, ka tukšums izkaltē smadzenes, saēd apziņu, izsūc atmiņu.

Bet aiz borta nebija tukšums. Tukšums ir kaut kas: fizikālais vakuums, virtuālo daļiņu avots. Turpretī aiz borta nebija nekā. Nekas! Man šķiet, šo vārdu vajadzētu rakstīt ar lielo burtu. Tāpēc ka citu vārdu vienkārši nav.

Neviens nav izdomājis un arī nevarēja izdomāt vārdus, kas noderētu metaforai, salīdzinājumam, lai aprakstītu šo «neko».

Pieplaku pie iluminatora un atsprāgu atpakaļ. Biju gaidījis, ka ieraudzīšu melnas tukšas debesis, bet neredzēju neko. Nezinu, kā to lai izskaidroju. Analoģijas te nelīdz. Taču, vienīgi izmantojot tās, mums izdodas palīdzēt citiem uztvert to jauno, ko esam redzējuši. Es redzēju to, ko nekad neredzēs citi. Bet nespēju to izstāstīt.

Manā priekšā atradās — nekas. Nav iespējams pateikt, kāds tas bija. Mokošais loks noslēdzas ar tautoloģiju: nekas ir nekas. Tajā izzūd mūsu vārdi, tradicionālie priekšstati, banālais domu plūdums un nevaldāmas fantāzijas lidojums.

Iekliedzos. Bet neko nesadzirdēju. Tūdaļ pie tā pieradu. Cilvēki ātri sarod ar nenovēršamo, citādi būtu grūti dzīvot. Es pieradu uzreiz, varbūt pat vispirms pieradu pie mēmuma un tikai pēc tam sapratu, ka manā pasaulē nav skaņu. Bija izzudis ilgums, izgaisuši intervāli, zudis priekšstats par notikumu secīgumu.

Man nevajadzēja ēst. Vienkārši negribējās — un viss. izrādījās, ka vajadzība pec ēdiena nav nekas cits kā paradums. Arī smaržas es neuztvēru, un, kad ar rokām pieskāros dažādiem priekšmetiem, sajūta bija tāda, it kā tvertu gaisu. Vai es spēju redzēt? Nezinu. Tas bija sarežģītāk. Mana pasaule nemainījās. Tā bija šaura un līdz izmisumam parasta. Tā bija stabili reproducēta manās smadzenēs. Kā ar atvērtām, tā ar aizvērtām acīm redzēju vienu un to pašu. Bet varbūt tikai atcerējos vienu un to pašu.

Nesaskatīju te nekādu būtisku atšķirību. Neapšaubāms bija tikai viens. Nebiju zaudējis domāšanas spēju. Vai tiešām domāšana notiek ārpus laika un telpas? Diezin vai…

Šis «nekas» nomāca manu atmiņu. Zaudēt atmiņu nozīmē mitēties domāt. Mani gaida tāds pats liktenis kā elektronu mašīnu ar izdzēstu atmiņu. Vārds «gaida» gan nav te īsti vietā. Man nav ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes. Šie jēdzieni zaudē katru saturu, kad neeksistē laiks.

Bet varbūt kaut kas ir? Cits laiks? Cita telpa? Neticu, ka aiz borta nekā nav!

Man gribas kliegt, ar dūrēm dauzīt sienas, bet zinu, ka tas viss ir velti, un nekustos no vietas.

Velns parāvis, vai tad es vispār dzīvoju?! Varbūt tas ir tikai briesmīgs sapnis, drudža murgs? Varbūt vajadzīga tikai maza piepūle, un es atgūšu ierasto pasauli, ar atvieglojuma nopūtu aizgaiņādams ellišķīgā murga beidzamās paliekas?

Nu taču! Nu! … Bet kā lai panāku šo piepūli? Es to nespēju. Tā mēdz būt, kad gribas pamosties. Cilvēks kliedz, bet mute it kā aizbāzta ar vati. Labi, ja kāds uzmodina… Taču nav, kas mani varētu uzmodināt.

Man ir sēnsori sakari ar domājošo mašīnu. Domās tai pavēlu mani izmeklēt.

—   Tu esi vesels. Viss normāli.

Mašīna man atbild, pirms vēl esmu paspējis dot pavēli. Bet varbūt arī viss notiek vienlaicīgi.

—   Kur mēs atrodamies?

—   Nekur, — atbild mašīna.

Jautājumi un atbildes smadzenēs iedegas

kā spuldzītes. Viena labajā puslodē, otra kreisajā. Gluži it kā es ar savu mašīnu būtu saplūdis vienā būtnē. Arī tā mēdz gadīties tikai sapnī. Sapnī redzam citus cilvēkus un sarunājamies ar tiem, kaut gan sarunājamies vienīgi paši ar sevi. Tikai to nepamanām. Nepamanām, tāpēc ka guļam.

—   Ko rāda aparāti?

—   Neko.

—   Vai mēs lidojam?

V- Nē.

—   Vai stāvam uz vietas?

—    Nē.

—   Vai tu vari atbildēt sīkāk?

—   Man trūkst informācijas.

—       Vai tu saproti, ka esam sasnieguši Visuma robežas?

—   Tas nav iespējams.

Protams, kura normāla mašīna atbildētu citādi? … Tā jau viņa ir programmēta, lai darbotos tikai Visuma ietvaros. Bet cilvēks? … Vai tad cilvēks programmēts citādi?

—       Vai var būt ta, ka aparati neko nekon- statē?

—   TOC \o "1-3" \h \z Nē.

—   Vai tie ir kartība?

—   Jā.

—   Kapec tad tie neko nekonstatē?

—   Tāpēc ka apkārt nekā nav.

—   Vai tas iespējams?

—   Nē.

—   Vai tev neliekas, ka te ir pretruna?

—       Te ir acīmredzama pretruna. Bet es nespēju to aptvert. Man trūkst informācijas.