Dārdu aizas noslēpums

Pirmā sezona tuvojās beigām. Tumšie, mutuļojošie mākoņi arvien biežāk aizsedza sauli. Naktīs aizvien skaļāk šalca lietus biezajā, necaurredzamajā lapotnē, kas mūsu teltis sedza kā ar zaļu velvi. Tiesa, lietus gāzes vēl nebija sākušās, bet to tuvošanos varēja nojaust pēc tālā negaisa dobjās ducināšanas, pēc dzelteniem tvaikiem, kas vakaros kūpēja pār bezgalīgajiem purviem, pēc neciešami smacīgās tveices, pēc dzīvnieku izturēšanās. Bija jādodas uz dienvidiem, tālāk no šā smirdošā dūksnāja, kas pēc nedēļas vai divām nedēļām pārvērtīsies par neizbrienamu līkšņu.

Galu galā nolēmu skaidri un gaiši aprunāties ar Džeku Džonsonu. Pagaidām viņam bija teikts, ka esam ieradušies pētīt, fotografēt un notvert milzīgos Jiroko- dilus, kas vēl patvērušies dažos Centrālās Āfrikas apvidos. Tiesa, interesējos arī par citiem retiem dzīvniekiem, kas sastopami Lielo purvu malā, bet šiem dzīvniekiem pievērsāmies starp citu, garām ejot. .

Džeks jau vairākkārt bija man rādījis lielo kroko- dilu pēdas, bet es tās tūlīt nopēlu, apgalvodams, ka rāpuļi, kuri atstājuši šis pēdas, nav pietiekami lieli un viņiem laiku šķiest nav vērts.

Persijs Vufs laiski atnāca kopā ar Džonsonu un, ne vārda neteicis, noslīga uz ceļojumu kofera, kas bija nolikts pie manas telts. Koferis nokrakšķēja.

Vufs bažīgi paraudzījās lejup uz koferi un pārvācās uz salocīta brezenta saiņa.

Džeks Džonsons pietupās un, kūpinādams īsu, melnu pīpi, nogaidoši uzmeta man pa mirklim.

— Drīz sāksies lietus- periods, — es teicu, — bet neesam vēl sastapuši neko tādu, kas segtu ekspedīcijas izdevumus un kastēm izdzertā viskija vērtību.

Persijs Vufs pamāja ar galvu, Džonsons izņēma no mutes pīpi un sāka to centīgi tīrīt.

— Paklausieties, Džonson, — es turpināju, — vai nelaiķis Ričards jums ko stāstīja par savu pēdējo ceļojumu uz šo apvidu?

— Par kādu apvidu jūs runājat, šef?

— Par to, kur pašlaik atrodamies.

— Stāstīt jau stāstīja, — Džonsons negribīgi atbildēja, joprojām dauzīdams pīpi. — Kas tad īsti jūs interesē? Vai krokodili?

— Nu, pieņemsim, ka milzīgie krokodili.

— Nē, par krokodiliem viņš nestāstīja.

— Bet par kādiem citiem retiem, lieliem dzīvniekiem, kurus viņš manījis vienīgi šinī apvidū, stāstīja?

— Neatceros, šef. Laikam nebūs stāstījis. . Viņa pēdējais ceļojums uz šejieni beidzās neveiksmīgi. Abi iezemieši, kas viņu pavadīja, gāja bojā. Ja tie nebūtu nēģeri, Ričardam varētu draudēt visvisādas nepatikšanas. Bumbas pilsētiņā viens otrs jau sāka runāt nezin ko. Tikai tur nekas nesanāca. Gubernators ir bargs vīrs: par baltajiem tur rūpi, nejaus viņiem pāri darīt.

— Par iezemiešu bojā eju līdz šim jūs nebijāt stāstījis. Pirmā dzirdēšana.

— Tāpēc ka jūs neprasījāt. .

— Bet tagad prasu un lūdzu izstāstīt visu, ko zināt par Ričarda pēdējo ceļojumu. Kāpēc nebraucāt viņam līdzi?

— Biju saslimis ar dizentēriju.

— Un pēc tam?

— Ričards lika, lai es viņu gaidot Bumbā.

— Tātad viņš aizbrauca no Bumbas pilsētiņas kopā ar diviem iezemiešiem? …

— Šef, viņš aizbrauca no Bumbas viens ar kādu mašīnu, kas devās uz šo pusi. Iezemiešus Ričards salīga Ngoā — tajā sādžā, kurā apmetāmies pārnakšņot trešās ceļojuma dienas vakarā. Ričards gribēja izpētīt jaunus novadus, kur varētu ķert reti sastopamus zvērus. Tā viņam pavēlējis Viklands — mistera Beiza aģents Ugandā. Bet Ričards gandrīz neko nepaspēja izdarīt. Abi iezemieši aizgāja pie tēviem, un Ričards atgriezās Bumbā. Pēc mēneša mums vajadzēja braukt kopā ar viņu, bet tad gadījās tā vecā amerikāniete, kas bija atceļojusi lauvas šaudīt. Viņa salīga Ričardu uz veselām trīsdesmit dienām. Jau pirmajās medībās amerikānietes ievainotais lauva Ričardu saplosīja.

— Bet amerikāniete? — es iejautājos.

— Atgriezās Bumbā, salīga citu mednieku un atkal aizbrauca lauvas trenkāt.

— Vai jūs zināt, kāpēc gāja bojā iezemieši?

— Ričards teica, ka viņus saminis baltais degunradzis.

— Abus divus uzreiz?

— It kā …

— Tatad Ričards jums neko nav stāstījis par brīnumainajiem, milzīgajiem dzīvniekiem, kurus viņš redzējis sava pēdējā ceļojuma laikā?

— Nē, šef. . Vai tad viņš kaut ko tādu redzējis?

— Sakiet, Džonson, — vai pats nekad neesat dzirdējis par šiem bībeles laiku briesmoņiem, kas mitinoties Lielajos purvos?

— Par bībeles laiku briesmoņiem neesmu dzirdējis… Un es arī neatminos, kādi briesmoņi aprakstīti bībelē … Varbūt ^valzivis?

Persijs Vufs ņirdzīgi iesmējās.

Jutu, ka mana pacietība izsīkst. Dzedri sacīju:

— Es runāju par dzīvniekiem, kurus līdz šim Āfrikā neviens nav redzējis. Par dzīvniekiem, kuri citos kontinentos izmiruši pagājušajos ģeoloģiskajos laikmetos.

— Ja jau viņus neviens nav redzējis, kā tad zināms, ka viņi te ir? — Džonsons patiesi brīnījās.

— Vai, iezemiešu teiksmās klausīdamies, neko līdzīgu neesat dzirdējis?

— Priekšniek, priekšniek, — Džonsons atmeta ar roku, — iezemiešu pasakās ir tādi zili brīnumi, ka … Šejienes nēģeriem vispār nevar ticēt. Vēl vakar viens no mūsu puišiem muldēja, it kā viņa tēvs purva malā redzējis briesmoņus, kas izskatījušies reizē gan pēc ziloņa, gan pēc krokodila un turklāt bijuši divdesmit metru gari. Ko tu tādam melsējam padarīsi? …