Dārdu aizas noslēpums

— Viss. veltīgi, — Lovs sēca. — Nav iespējams pat rāpus noturēties uz vietas, un arī redzamība — absolūta nulle. Ar pieri var ieskriet sniega cilvēku purnā, un tomēr viņus nebūsim saskatījuši. Pavisam nepiemērots laiciņš sniega cilvēku medīšanai.

— Vai nevajadzētu ierīkot slēpni aerokamanu kabīnē? — Stonors ierosināja. — Aerokamanas ir cieši piesietas. No kabīnes apkārtne labi pārredzama, un, ja ieslēdz apsildi, sniegs rūtis neaizputinās.

— Pirmkārt, līdz aerokamanām tu nemaz netiksi, — Lovs iebilda, — otrkārt, nespēsi atvērt durtiņas; treškārt, ja arī atvērsi, aerokamanu kabīni pienesis sniega pilnu, iekām tu pats iesprauksies iekšā.

— Fred, tik piesardzīgi būdami, nekad nevienu nenotversim, — Stonors atmeta ar roku. — Es tomēr būtu pamēģinājis.

— Saderam, ka šādā laikā pat Antarktīdas pērtiķi nebāzīs laukā degunu no ledus alām, — meteorologs smīkņāja. — Arī pērtiķim savas dzīvības žēl.

— Pamēģināt tomēr vajag, — Rasels pēkšņi ierunājās. — Ja nevar izlietot periskopu, tad aerokamanas šobrīd ir vienīgā vieta, no kuras iespējams kaut ko novērot.

— Džek, ko es dzirdu, — Lovs izbrīnā piemiedza acis, — arī tu tīko nopelnīt miljonu dolāru!

— Viņš domā, ka šejienes sniega cilvēki pastaigām izvēlas tieši tādu laiku, kāds ir šodien, — Stonors klāstīja. — Šķiet, šādi apsvērumi ir tīri loģiski.

— Džek, vai tiešām tu tā domā?

Rasels pamāja ar galvu.

— Tad jau var pamēģināt, — meteorologs kļuva mundrāks. — Kas neriskē, tas nevinnē, teicis viens karavadonis un uzsācis kauju, lai gan zinājis, ka to zaudēs.

Pirmais pamēģināja sasniegt aerokamanas Lovs.

Taču pēc briža, nespēdams vairs ne paelpot, viņš ar galvu pa priekšu ievēlās lielajā lūkā, pie kuras Lovu gaidīja Rasels un Stonors.

— Nu, kā veicās?

Meteorologs, atguvis elpu, sāka rupji lamāties.

— Vai līdz kamanām aizrāpies?

— Velns parāvis, aizrāpos, bet nespēju atvērt durtiņas.

Rasels neteica ne vārda, apsēja sev ap vidu auklu, pārmeta pār plecu telefona kasti un ienira sniega viļņos.

Lovs nokāpa lejā Lielajā kabīnē. Stonors palika pie ieejas viens pats; viņš saspringti gaidīja.

Pamazām atritinājās aukla, ar kuru bija apsējies astronoms. Sniega vētras šņākoņa un gaudošana nomāca visas citas skaņas.

Aerokamanas bija piesietas virs aizputinātā angāra kādus piecdesmit metrus no Lielās kabīnes. Iespējams, ka ap aerokamanām jau sanesta augsta kupena un no kabīnes neko nevarēs saredzēt. Aukla vairs tālāk neri- tinājās.

Stonors pagaidīja vēl kādu brītiņu un divreiz parāva auklu. Pēc mirkļa viņš sajuta atbildam — Rasels savukārt parāva auklu. Aizgājušais ziņoja: «Pagaidām viss kārtībā.»

Durstīgas sniega šaltis cirtās iekšā pa lūku. Stonors nolaida vāku zemāk, atstādams tikai šauru spraugu, pa kuru pūlējās kaut ko saskatīt aklajā tumsā. Mirkli viņam šķita, ka uzzibsnī gaisma tur, kur atradās aerokamanas. Vai tiešām Rasels tomēr iekļuvis kamanu kabīnē un ieslēdzis reflektoru? Stonors vērīgi lūkojās melnajā naktī. Nē, laikam viņš būs pārskatījies. Stonors jau grasījās vēlreiz signalizēt, paraustot auklu, bet tobrīd apakšā pavērās durvis un atskanēja Lova balss.

Stonors nolaida lūkas vāku, aizšāva bultu un nokāpa lejā.

— Rasels ir kamanu kabīnē, — Lovs sacīja un sniedza Stonoram telefona klausuli. — Parunā ar viņu.

— Hallo, Džek! — Stonors kliedza klausulē. — Kā veicas?

— Tupu kabīnē, — klausulē skanēja Rasela balss.

— Vai reflektori ieslēgti?

— Jā, ieslēgti.

— Cik liela redzamība?

— Tikai dažus metrus.

— Vai auksti nav?

— Nē, nav.

— Mēs pēc kārtas dežurēsim pie telefona. Ja kas gadās, ziņo!

— Ziņošu.

Aizritēja apmēram divas stundas. Sniega vētra nerimās. Atbildot uz Stonora jautājumiem, Rasels strupi teica, ka neko neredzot.

— Džek, varbūt tevi vajadzētu nomainīt? — Stonors atkal vaicāja.

— Pagaidām nevajag.

Pagāja vēl kāda stunda. No radiokabīnes pabāza galvu Ziro.

— Atkal ēterā sākas tā mežonīgā kaukšana, tāpat kā toreiz, — ārsts apvaldīti sacīja. — Paklausieties … — Viņš iegāja radiokabīnē un durvis atstāja pusvirus.

Reproduktorā atskanēja šņākšana, un tūlīt to aizstāja zema, vibrējoša gaudošana — baismīga skumju, baiļu, draudu meldija. Šķita — neizprotami, visuvareni spēki guva varu pār apklusušajiem ziemotājiem. Bet meldija skanēja joprojām, brīžiem apklusdama, brīžiem kļūdama spalgāka, brīdinādama un draudēdama, noslēpumaina un nesaprotama.

— Prātā var sajukt! — Stonors kliedza un aizsedza ar plaukstām ausis.

Lovs, saviebies kā zobu sāpēs, šūpoja galvu.

— Pietiek! — viņš beidzot uzbļāva. — Pārāk ilgi nedrīkst raidīt.. šādu mūziku.

Ārsts steigšus izslēdza radioaparātu.

— Nu, kā jums patika?

— Nekad neesmu dzirdējis neko līdzīgu, — Stonors vaļsirdīgi sacīja. — Vai tiešām arī toreiz gaudoja tikpat traki?

— Uz mata tāpat. Pats gribēju gaudot līdzi aiz šausmām.

— Šeit mēdz būt dīvaini traucējumi, — Lovs norūca, aizsmēķēdams cigareti.

Iešķindējās telefona zvans. Stonors pakampa klausuli.

— Hallo, Džek?

— Nupat redzēju kādu ēnu. Izskatījās pēc. . lāča vai liela pērtiķa. Palūkojieties, kas notiek pie lūkas.

Lovs saprata pēc Stonora sejas: kaut kas ir atgadījies.

— Atnākuši?