Dārdu aizas noslēpums

Garais ministrijas Zils strauji ieslīdēja Sokoļņiku bulvāra zaļajā gaitenī un pēc brītiņa, bremzēm čīkstot, apstājās pie desmitstāvu nama galvenās ieejas. Tumovs vēl nepaspēja izkāpt no mašīnas, kad mājas platās stikla durvis atvērās. Uz ielas iznāca kalsens, gadus trīsdesmit piecus vecs pamaza auguma puisis pelēkā uzvalkā un garos, brūnos, stiprām auklām aizraisītos ģeologu zābakos, kas sniedzās līdz ceļiem. Valgie, tumšie mati gludi sasukāti atpakaļ, zobos iekosta melna, līka pīpe; uz prāvā, mazliet izliektā deguna kā pieaugušas platas brilles raga ietvaros. Plecā uzkārta neliela

mugursoma, rokā ģeologa āmurs ar garu kātu. Puisis bez steigas nāca uz Zilu un attaisīja mašīnas durtiņas.

— Arkādij, uz kurieni tad tu tā saposies? — Tumovs aizdomīgi jautāja, pavirzīdamies sāņus, lai biedram pakaļējā sēdeklī būtu ērtāk.

Ozerovs tik tikko sarauca uzaci.

— Šķiet, tu sacīji Ļudai, ka mums tūlīt kaut kur jābra-ucot?

— Laikam gan, bet… ne jau nu gluži tūlīt. Varbūt naktī vai no rīta. Pēc brīža visu skaidri zināsim.

Ozerovs paraustīja plecus, it kā teikdams, ka tas nav svarīgi, un atlaidās pret sēdekļa atzveltni.

— Vai var braukt? — šoferis paklusām jautāja.

— Var, — Tumovs norūca.

— Nevar, — Ozerovs iebilda.

Viņš izņēma no mutes pīpi un parādīja ar to uz meiteni, kura, košai kleitiņai plīvojot, lakatiņu vicinādama, skrēja uz mašīnu.

— Te ir viss, ko varēju sameklēt, — meitene teica piesteigdamās. — Ņemiet…

Viņa sniedza Tumovam neilona tīkliņu, kurā bija daži sainīši, konservu bundžas un aizlakota pudele.

— Ludmila Mihailovna, — Tumovs pavisam apmulsa, — apžēlojieties! Mums taču … ne prātā vēl nenāk …

— Jums jau sen nāk prātā, — meitene atteica. — Un, patiesību sakot, tas nav jums, bet Arkādijam. Ņemiet un nerunājiet! Ja tūlīt vēl neaizbrauksiet, vakarā nāciet abi pie mums… Laimīgu ceļu, lai jums labi klājas …

Zils iedrebējās un, uzņemdams ātrumu, joņoja uz pilsētas pusi. Tumovs, lūpas sakniebis, raudzījās mašīnas spogulītī. Tur vēl bija saskatāma Lu da. Viņa stāvēja pie ietves malas, un raibais galvas lakatiņš, ko viņa turēja rokā, gandrīz skāra asfaltu.

Kad un kur tu gribēji braukt šovasar? — Tu- īnov.s iejautājās, kad ielas stūris aizsedza meitenes nugumu.

l'iirit gribēju doties uz Petropavlovsku Kam-

čfltkA

Tfl jou es domāju …

— Ceru, ka neizcēli mani no vannas, lai pateiktu, ka tā tu esi domājis?

— Ceri vien, draudziņ. Pagaidām arī es zinu ļoti maz…

— Klāt esam, — šoferis teica un nobremzēja mašīnu pie marmora kāpnēm, kuras veda uz milzīgām ozolkoka durvīm.

*

Kad viņi nāca laukā no ministrijas, bija melna nakts. Spuldzes virs ielām vairs nedega. Mēness zaigā laistījās tukšās ietves. Neredzēja ne dvēselītes. No tālienes paretam skanēja elektrolokomotīvju pūtieni.

— Iesim uz manu dzīvokli, — Tumovs sacīja, — tomēr tuvāk.

Viņš uzmeta uz pleca Ozerova mugursomu, aizsmēķēja cigāru un soļoja uz Sarkanā laukuma pusi. Ozerovs nepalika iepakaļ, lai gan blakus druknajam Tumovam izskatījās pavisam sīks. Iekodis zobos ap- dzisušo pīpi, viņš gāja līdzās draugam, soļu rakstā vēcinādams sainīšiem pieblīvēto tīkliņu. Draugi klusēja, šķērsoja Sarkano laukumu, devās pa lēzeno tiltu pāri Maskavas upei.

Tumovs pēkšņi apstājās.

— Vai ēst gribas? — viņš vaicāja un pašķielēja uz tīkliņu.

— Un tev?

— Kā vienam zvēram: iznācu no mājas bez vakariņām.

— Aiz tilta krastmalā ir sols, — Ozerovs piebilda un arī paskatījās uz tīkliņu, kuru turēja rokā.

Viņi ērti apsēdās uz granīta sola, no kura vēl dvesa dienas siltums. Ozerovs uz paklātas avīzes sagrieza baltmaizes klaipiņu, izņēma no mugursomas dakšiņu un karoti. Tumovs veikli attaisīja ar kabatas nazi divas konservu kārbas, ar platu plaukstu izsita korķi no vīnogu vīna pudeles kakla.

Viņi ņēma konservus no vienas kārbas un pēc kārtas piedzēra klāt vīnu tieši no pudeles. Kremļa torņos

n

spilgti mirdzēja rubīna zvaigznes, debess velve jau kļuva gaišāka.

— Brokastis vai vakariņas? — Tumovs uzbilda, atbīdīdams tukšo kārbu un pievirzīdams tuvāk otru.

— Šis ir pirmais mūsu tālā ceļojuma mielasts, — Ozerovs sacīja. — Jānudien, pirmoreiz ēdu aukstus cūkgaļas konservus pulksten divos naktī krastmalā pie Kremļa.

— Šeit nav Mongolija. Nav kur uzkarsēt. Bet apsolu, ka tur, — Tumovs pamāja uz austrumiem, — vistukšākajā tuksnesī mums vienmēr būs klēpis saksaula zaru, lai sakurtu ugunskuru un uzsildītu konservus.

— Vai atceries pēdējo nakti pie Adžbogdo kalnu pakājes? — Ozerovs iejautājās.

— Atceros …

— Un mūsu sarunu?

— Arī atceros.

— Vai tu arī tagad vēl domā, ka tev bija taisnība?

— Protams.

— Bet es domāju, ka toreiz mēs abi palaidām garām kaut ko ārkārtīgi svarīgu.

— Tu laikam gribi sacīt, ka amerikāņu mākslīgā pavadoņa bojā eja …

— Tieši to gribu teikt, Igor! Starp noslēpumaino radioaktivitātes anomāliju, kuru novērojām pirms desmit gadiem un kuras avotu nevarējām sameklēt, un mākslīgā pavadoņa katastrofu, kas vakar notikusi virs tā apvidus, ir kaut kāda saistība.

— Tīrā fantāzija!