Dārdu aizas noslēpums

«Kazi, ir dabūjis talkā zibeni,» tēvocis Mitrofans domāja. «Bet laikam puisim kaut kas būs misējies, droši vien pats jau pagalam. Tas tik ir ugunsgrēks! Savu mūžu tādu neesmu redzēj is… Albīn, Albīn, ērmīgais puisi! Atnāci nez no kurienes un aizgāji šitā te…» Tēvoča Mitrofana platie pleci sāka raustīties.

Pavisam tuvu lūza sauss zars, pašķīrās krūmi. Tēvocis Mitrofans pacēla galvu. Blakus stāvēja Albīns.

—   Kuzmič, iesim, — viņš sacīja nogurušā balsī. — Tā meitene un mežsargs atbrīvoti. Viņi ir jau mežā aiz upes, un liesmas apgaismo gājēju taku. Sarakstu vairs nav. Asaru un asiņu būs drusku mazāk…

—   Dzīvs! — vecais vīrs čukstēja un sakampa jaunekļa roku. — Ievainots neesi?

—    Neviens mani neredzēja. Fašisti domā, ka vainīgs pērkona spēriens. Iesim, citādi būs par vēlu. Tagad esmu neapbruņots un pilnīgi zaudējis spēkūs. Laikam būšu saslimis … Iesim …

Uz degošo ēku, prožektoriem spoži spīdot, jau joņoja mašīnas.

Fašisti Aluštā pārmeklēja māju pēc mājas. Ļaudis runāja, ka viņi tvarstot izpletņu lēcējus, it kā padomju, it kā amerikāņu. Tēvocis Mitrofans pastāstīja par to Albīnam, bet jauneklis šo vēsti uzklausīja pavisam vienaldzīgi. Albīns tik tikko turējās kājās, ēdienam nemaz nepieskārās.

—   Ja viņu atradīs pagrabā, tad, vecais, mums visiem ir kaps, — Jevdokija Makarovna allaž atkārtoja.

—    Neatradīs, — pats tomēr šaubīdamies, apgalvoja Mitrofans.

—    Bet ja nu atradīs?

—    Ja arī atradīs, gana esam dzīvojuši…

—    Mēs jau nu esam, bet viņš? Arī mums nebūtu par ļaunu nodzīvot līdz uzvarai. Varbūt vajadzētu aprunāties ar priesteri Serafimu?

—    Muļķe! Pamēģini tik iepīkstēties, tad es tevi izskološu tā, kā vēl neesi skolota!

—    Vecuma dienās tu esi prātu izkūkojis. Ļaudis stāsta, ka arī priesteris Serafims palīdzot partizāņiem.

—    Es nezinu, kurš tur kuram palīdz. To gan zinu, ka mācītājiem es neticu ne par kapeiku. Tas ir viss…

Jevdokija Makarovna aizvainoti saknieba lūpas un apklusa.

Visu vakaru tēvocis Mitrofans staigāja kā melns mākonis. Otrā dienā viņš nez kur bija sameklējis pudeli draņķīga degvīna, ko vācieši taisot no zāģu skaidām, un nu tik sākās dzeršana.

Jevdokija Makarovna aizmuka pie kaimiņiem; viņa labi zināja, ar ko šāda žūpošana beigsies. Istabā jau bija liela nekārtība; sakaltušām dubļu pikām pienēsāta visa grīda, durvis vaļā līdz kājai, pa tām pūta iekšā auksts vējš.

Laiku pa laikam vecais kaut ko purpināja, draudīgi trieca ar dūri pa galdu. Zaļā pudele palēcās vien, glāze šķindēja. Bet tad galva Mitrofanam noslīga uz krūtīm, un viņš aizsnaudās. Pēc brītiņa vecais satrūkās, pamodās, sniedzās jau pēc pudeles, bet ieraudzīja Albīnu.

Jauneklis stāvēja pie galda un lūkojās uz veco vīru neizpratnē un ar sāpēm.

Viņu skatieni sastapās.

—    Tu te neglūni uz mani, — tēvocis Mitrofans murmināja ar stīvu mēli. — Kas tu esi, ka drīksti šitā bolīt uz mani acis? Es te no bēdām… Vai tu vari saprast manas bēdas? … Manu bezspēcību? … Tu nevari… jo tu esi nezin kas. Kas tu īsti esi, nu pasaki! Bet varbūt tu esi tikai spoks? …

—    Kuzmič, kāpēc jūs tā darāt? — Albīns klusi jautāja.

—    Laikam neesmu tev atļaušanu izlūdzies? — tēvocis Mitrofans kliedza; viņš jau pacēla dūri, bet Albīns pavērās vecajā tik cieši, ka tas lēnītēm ļāva noslīdēt rokai uz galda un sniedzās pēc pudeles.

—   Ne, — Albīns noteikti sacīja un pabīdīja pudeli tālāk.

—   Tu man te piesargies! — tēvocis Mitrofans draudīgi teica un grīļodamies piecēlās no galda.

—   Nē, — vēlreiz teica Albīns, paņēma pudeli un izsvieda to pa plaši atvērtajām durvīm.

Tēvoča Mitrofana mazās ačeles iepletās. Šķita — viņš pūlas atskārst, kas te īsti noticis. Kad atskārta, sažņaudza dūres un paspēra soli uz Albīna pusi.

Jauneklis pat nepakustējās. Dzeldamies Mitrofanam tieši acīs, viņš klusu teica:

—   Kuzmič, nomierinieties, nomierinieties! Nāciet man līdzi… — Paņēmis apklusušo veci zem rokas, Albīns palīdzēja viņam iziet tumšajā dārzā, pieveda Mitrofanu pie lietus ūdens mucas, iesmēla un uzlēja tēvocim uz galvas vairākus kausus auksta ūdens. Tēvocis Mitrofans nepretojās, tikai purināja galvu un sprausloja.

—   Kuzmič, bet tagad gulēt, — sacīja Albīns un iebīdīja veco atpakaļ istabā. — Liecieties gulēt!

Tēvocis Mitrofans smagi atslīga uz savas gultiņas, pacēla galvu un paraudzījās Albīnam acīs.

—    Es tev… neko nenodarīju?

—    Nē.

—    Nu tad paldies… Paldies, dēliņ.

Vecais atlaidās uz spilvena^ un drīz jau krāca.

Albīns aiztaisīja durvis, nokāpa pagrabā, apsēdās uz gultas malas un aizklāja seju ar rokām. Tā viņš nosēdēja visu nakti.

Jevdokija Makarovna pārradās mājās, ritam austot. Redzēdama, ka vecais guļ, viņa palūkojās pagrabā.

—   Vai manējais taisīja lielu traci? — viņa vaicāja, ieraudzījusi, ka Albīns visu laiku bijis nomodā.

—   Nē, — jauneklis atbildēja, joprojām galvu plaukstās atspiedis.

—   Ko tad tu tā sēdi? — vecā sieva bažīgi iejautājās. — Vai kas sāp?

—   Jā, — Albīns klusu atbildēja, — esmu saslimis …

Pievakarē viņš sanīka pavisam. Albīns vairs ne

spēja piecelties. Iešana lietus gāzē un ķīviņš ar Mitro» fanu bija izsūcis Albīnam pēdējo spēku lāsi.