Bulta, Zvaigzne un Lai

Tikai divi cilvēki visā ciltī saglabāja mieru. Pelle, kas, vēl joprojām piespiedusies pie bērza, laimīgi smaidīja. Viņa jutās tā, it kā visa āda būtu noklāta sīkām skudru taciņām tā trīsēja un kutēja, un kļuva dzīva. Un Zelta čūska, kas, sažņaugusi rokā krāsaino spalvu zizli, skatī­jās uz Pelli. Viņas sejā neatspoguļojās nekas.

Un tā bija slikta zīme.

*

“Skrien-skrien-SKRIEN!” sīka balstiņa iečirpstējās Kastoram kreisajā ausī, un zēnam bija krietni jāsaņemas, lai nepaklausītu tai un nemestos prom, kur acis rāda. Sirds dauzījās tik stipri, ka šķita tā nonākusi jau pie ausīm, un plaukstas nosvīda slapjas. Viņš noberzēja tās gar ādas jaku un paskatījās apkārt.

Tur tā bija. Uz koka zara pa labi no Kastora tupēja Spārme lauma apmēram kaķēna lielumā. Tās seja ar lielajām acīm un zobaino muti atgādināja spāres galvu, un ari spārni bija kā spārei gari, caurspīdīgi, metā­liski zvīļojoši. Garās rokas un kājas bija ieķērušās koka zarā. Spārme skatījās uz Kastoru un čirpstēja savā neva­lodā.

Nekad neuzticies laumām, Kastors sev atgādināja. Viņa māte, Pelēkā pūce, bija stāstījusi daudzas leģendas par bērniem, kas klausījušies laumu vārdos un devušies prom meža dziļumā, lai nekad vairs neatgrieztos. Kā tad tu zini, kāpēc viņi pazuda? Kastors bija jautājis, un māte, pieri saraukusi, atbildēja: Viņi atgriezās. Bet jau kā lau­mas.

Lai nu kā tas būtu, pat ja pieaugušajiem nevarēja īsti ticēt, Kastoram bija diezgan skaidrs, ka lielākoties viņu padomi ir pareizi. Pat ja pilnīgi nepareizu iemeslu dēļ. Pamest tikko nomedīto briedēnu ar bultu kaklā, mesties meža dziļumā un varbūt vairs neatrast ceļu uz mājām patiešām būtu muļķīgi.

“Labā Spārme, kāpēc man jāskrien?” -viņš apdomīgi jautāja. Protams, Spārme nebija laba, lai ari nevarētu teikt, ka viņa bija ļauna; Spārme vienkārši bija. Bet Kas­tors zināja, ka Spārme ir ari lepna un ļaunatminīga, tāpēc bija prātīgi censties viņu pielabināt.

. Spārme paliecās uz priekšu tik tālu, ka gandrīz vai nokrita no zara. Viņa atvēra muti un čirpstēja. Kastors dzirdēja neskaidru: “Mājās-mājās-MĀJĀS!”

Kastors nopūtās. Citiem bērniem sarunāties ar lau­mām izdevās labāk. Viņš spēja dzirdēt tikai neskaidrus vārdus. Pelle varēja atstāstīt laumu dziedātās dziesmas, bet Nīna bija noklausījusies ilgus un bezjēdzīgus mij­krēšļa strīdus par to, kura no laumām ir visgudrākā. Vai vismaz tā viņa apgalvoja.

“Kas ir mājās?” viņš jautāja. Spārme strauji palēcās gaisā, viņas spārni sprakšķēja no satraukuma. “Pelle-Pelle-PELLE! ”

Kastors satrūkās. “Kas ir ar Pelli?”

“Ir-ir-IR!” Lauma čirpstēja, bet neko vairāk no viņas vārdiem izlobīt nebija iēspējams. Pat nepacenties izvilkt bultu no mirušā briedēna, Kastors pārvēla to sev pār plecu. “Ejam.” v

Spārme spalgi iebrēcās un metās Kastoram virsū, dejoja viņam ap galvu, spārnu radītajām vēja pūsmām sajaucot zēna matus. Kastors ar pūlēm novaldījās, nesā­cis vicināties ar rokām, lai arī lauma nevarēja viņu aiz­skart, sajūta tik un tā bija biedējoša.

“Es neatstāšu medījumu šeit,” viņš stingri noteica. “Kamēr vīrieši medī, šī ir mūsu vienīgā iespēja tikt pie svaigas gaļas.”

Spārme nikni nočerkstēja un straujā pikējumā pieķē­rās pie briedēna ādas.

“EJAM?” viņa noprasīja.

Kas ar mums notiktu, ja laumas mūs varētu aizskart pret mūsu gribu? zēns jau kuro reizi nodomāja. Un kā pie­augušie spēj tik mierīgi pret viņām izturēties?

Tiesa, nevarētu teikt, ka pieaugušie pret laumām izturētos mierīgi. Viņi izturējās ar aizdomām, pat naidu ap visu apmetni bija izlikti koka tarkšķi, vēja zvani, svilpes un čīksteni, kas pieskandināja gaisu ar klaboņu, dūkoņu un svelpoņu. Laumām acīmredzot šīs skaņas riebās vēl vairāk nekā cilvēkiem (kuri pie tām ar laiku pierada un meža klusumā pat sāka justies neomu­līgi), un viņas apmetnes tuvumā centās nerādīties.

Cilvēki savukārt ievēroja piesardzību, dodoties medīt, mežs bija laumu mājvieta. Ikviens zēns varēja kļūt par-mru tikai tad, ja bija labi iegaumējis visas vie­tas, kur bija atļauts medīt, un vēl labāk visas takas, kuras nebija cilvēkiem domātas un uz kurām labāk bija kāju nespert. Starp laumu zemēm un cilvēku apmetni bija pietiekami daudz meža. Zvēri, kas robežas nezināja, bieži ieldīda no vienas zemes otrā. Ja mednieki bija pie­sardzīgi un saudzīgi, tad izdevās vienās medību vietās palikt pat divas ziemas pēc kārtas un tikai tad doties tālāk pa ceļu starp mežu un klajumiem, lai atrastu kādu vietu, kur dzīvnieki nezinātu baiļu no cilvēka bultām. Tikai retumis viņi devās dziļāk klajumos, lai satiktos ar Zāles ļaudīm tie Kastoram šķita gandrīz tikpat grūti saprotami kā laumas.

Vismaz tad, ja tu biji pieaudzis un vairs nesaprati laumu vārdus. Kastors paskatījās augšup uz Spārmi, kas vēl uzstājīgi prasīja viņa atļauju kaut kur doties. Bija savādi iedomāties, ka reiz pienāks diena, kad Kastors nesapratis viņas vārdus, kad Spārmes valoda šķitis tikai nesakarīga čirpstēšana, bet citas laumas tikai dūks un gulgos, smiesies un ķērks.

“Jā, ejam,” Kastors teica.