ANDROMĒDAS IZLAUŠANĀS

—           Tie apstiprina manas aizdomas, atmiņu, no­jautu vai kas arī tas būtu. Baktērija atgādina kaut ko jau pazīstamu.

—          Tad jūs pats esat to radījis, — Andrē pār­trauca viņu.

Flemings pārsteigts paskatījās apkārt.

—    Ko es pats esmu radījis?

—           Baktēriju. Toreiz Tornesā. Tāpēc arī tās nav šī skaitļotāja atmiņā. — Andrē apklusa un atlaidās krēslā, it kā mēģinātu sakopot spēkus. — Cik reižu jūs mēģinājāt iznīcināt Tornesas skaitļotāju?

—    Vairākas reizes.

—           Pēc vienas no šīm reizēm skaitļotājs nolēma atriebties ar šo baktēriju. — Andrē acis kļuva auk­stas un naidīgas, viešot Flemingā izmisumu.

—    Skaitļotājs nodeva jūsu rīcībā varenu spēku, lai tas jums palīdzētu, bet jūs šo spēku pavērsāt pret cilvēci. Jūs neklausījāt mani, jūs neklausījāt arī ne­vienu citu un, nepieņemdams skaitļotāja palīdzību, nolēmāt iznīcībai visu cilvēci. Tagad jūs vairs ne­varat neko glābt, baktērija jūs aprīs.

Andrē balsī skanēja cilvēkam sveša rezignācija. Flemings novērsās un devās uz durvīm, izmisis līdz sirds dziļumiem.

Pāris dienu pēc šīs sastapšanās Flemings centās izvairīties no cilvēkiem. «Intel» savus gūstekņus bija apgādājis ar pirmklasīgu bibliotēku, kā arī pa­sūtījis zinātniskos žurnālus no visām pasaules ma­lām. Flemings lasīja, lasīja bez jēgas, nesistemātiski, viņa smadzenes tik tikko spēja uztvert izlasīto. Visi žurnāli bija jau novecojuši, jo, līdzko sākās vētras, tika pārtrauktas visas piegādes, kas nebija vitāli svarīgas, kaut gan dažas «Intel» transportlid- mašīnas vēl aizvien kursēja starp Azaranu un Eiropu.

Reiz, izdzirdis skaitļotāja dūkoņu, Flemings no­prata, ka tur, droši vien pēc Gambulas rīkojuma, strādā Andrē. Viņš varēja gan iedomāties, ar ko pašreiz noņemas skaitļotājs — droši vien ar tādām pašām pārtvērējraķetēm, kādas savā laikā gatavoja Tornesā un kuras sagādāja skaitļotājam pirmo ofi­ciālo triumfu. Flemingu pārņēma spokaina «arī es esmu visa līdzvaininieks» sajūta. Viņš mazliet pa­brīnījās, kas gan pārvērtis formulās skaitļotāja iz­sniegtos vienādojumus, jo bez pareizas interpretā­cijas pat pieredzējušiem elektronikas inženieriem tie šķita tikai nesakarīga buldurēšana. Bet tad viņš atcerējās, ka vēl taču ir Abu Zeķi.

Flemingu nodarbināja domas par Abu Zeķi — ne­vis par pirmšķirīgu tehnoloģijas gadsimta zināt­nieku, bet par cilvēku, kas apveltīts ar iedzimtu godīgumu un kārtības mīlestību, par cilvēku ar plašu redzesloku un vispusīgām interesēm.

Nonācis pie noteikta lēmuma, Flemings uzlēca no gultas, kurā bija atlaidies, un paķēra telefona klausuli. Gandrīz zaudētā cīņā arī viens vienīgs sa­biedrotais ir vairāk nekā neviens.

Telefoniste viņam pateica, ka doktors Abu Zeķi atrodoties skaitļotāja ēkā. Flemings negribēja iet uz turieni, lai nebūtu jāredz lēni mirstošā Andrē, no kuras mašīna izsūca pēdējās spēku paliekas. Fle­mings tāpēc palūdza, lai viņu savieno ar Abu, daudz neraizēdamies par to, ka sarunu varbūt no­klausīsies.

—    Hello, Abu. Šeit Flemings. Vai es nevarētu nedēļas nogalē apciemot jūsu ģimeni? Tikai tad gan laikam būs jāpacieš arī mana dresētā sarga sa­biedrība …

—    Būšu pagodināts uzņemt jūs savās mājās, dok­tor Fleming. — Abu balss šķita piesardzīga. — Jums būs interesanti sastapties ar Azaranas vienkāršajiem ļaudīm. Manas mājas ir ļoti vienkāršas, taču jūs tajās sagaidīs ar prieku.

Viņi norunāja izbraukt sestdien ap pusdienas laiku, kad Abu atbrīvosies no darba līdz pirmdie­nas rītam. Lieki nekavēdams laiku, Flemings tūlīt piezvanīja uz Kaufmaņa kabinetu, lai pieprasītu at­ļauju apciemot Abu Zeķi. Vācieša paša nebija, bet sekretārs atzīmēja visu vajadzīgo. Vakarā caurlaidi atnesa Flemingam uz dzīvokli. Viņa lūgumā neviens nebija saskatījis nekā neparasta.

Abu Zeķi lepojās ar savu mazo itāliešu automa­šīnu. Viņa mājas atradās tikai kādas divdesmit pie­cas jūdzes no «Intel» ciemata, taču, kā viņš paskaid­roja, līgumā esot paredzēts, ka viņam jādzīvo «Intel» ciematā.

—    Manai sievai gan tas diez kā nepatīk, bet, tā kā pie mums dzīvo arī viņas māte un ar mazuli arī jānoņemas, sestdiena pienāk atkal ātri vien.

Autoceļš beidzās, un sākās bruģēts ceļš, kas kādu gabalu tālāk pārvērtās vienkāršā lauku ceļā. Abu samazināja ātrumu. Sargs, sēdēdams papildu sēdeklī aizmugurē, šķendējās par grambaino ceļu, tomēr šķita gluži apmierināts, ka uz kādu brīdi izkļuvis no «In­tel» ciemata.

Tālāk ceļš- aizvijās augšup pa nogāzi. Augsne kļuva aizvien akmeņaināka. Lai gan vējš laiku pa laikam uzvirpuļoja smilšu mākuļus, priekšā aizvien skaidrāk iezīmējās kalnu grēda, kas īstenībā gan bija tikai klinšaini pakalni.

Abu norādīja uz mājām ar plakaniem jumtiem, kuras, izvietotas taisnstūra veidā, atradās uz neliela plato stāvas klints pakājē.

—    Tas ir mans ciemats, — viņš teica, — vai, pa­reizāk, ciemats, kurā esmu uzcēlis savu māju. Cil­vēki šeit dzīvojuši jau pirms jūsu Kristus dzimša­nas. Paskatieties!