ANDROMĒDAS IZLAUŠANĀS

-— Andrē, — viņš mierīgi teica, — mēs neviens negribam mirt, un tomēr mums visiem būs jāmirst, ja nenotiks brīnums un gaiss, kuru tagad uzsūc jūra, neatgriezīsies atmosfērā.

Andrē ar pūlēm pacēla galvu.

—   Jūs mirsiet visi kopā. Tikai es viena miršu vientuļa.

Flemings mierinādams ar roku pieskārās viņas rokai. Andrē savējo atrāva.

— Neaizskariet mani! — viņa čukstēja. — Es droši vien liekos jums pretīga.

—    Nē! — Flemings steigšus sacīja. — Man jūs vienmēr esat likusies skaista. Kopš… kopš tās die­nas, kad mēs aizbēgām no Tornesas. Mēģiniet, lūdzu, sakopot savas domas! Vienīgi jūs varat mums palī­dzēt. Es pat īsti nezinu, kas te tagad notiek. Vai visa vara vēl aizvien Gambulas rokās?

Viņš norādīja uz skaitļotāju, kura milzīgā masa pletās visapkārt viņiem, un Andrē palocīja galvu.

—    Kāpēc tad viņa nekad nenāk šurp?

Andrē centās nekustēties, lai sakopotu spēkus.

—    Nav nekādas vajadzības. Skaitļotājs parādīja viņai ceļu. Viņa negriezīsies atpakaļ. Ari šeit viņa vairs nenāks. Viņai vairs neko nevajag. Un es ari nevarētu viņai vairs neko parādīt. Es pati tik tikko vairs redzu. — Viņa aizdomīgi paskatījās uz ekrānu. — Kad būšu mazliet atpūtusies, es atkal atgriezīšos.

Nepaprasījusi atļauju, kopēja aizstūma ratiņus. Šoreiz Flemings nestājās viņai ceļā. Viņš noraudzī­jās, kā viņas abas pazūd aiz izejas durvīm, un brīdi palika sastindzis stāvam tukšās telpas smagajā klu­sumā.

Pēkšņi Flemings salēcās. Skaitļotāja izvades rak- stāmiekārta sāka darboties. Tā klikšķēja ātri ātri, tad apklusa. No jauna sāka strādāt. Šoreiz taustiņi kustējās lēni, toties turpināja darboties. Flemings pie­gāja pie izvadiekārtas un paņēma jau aprakstīto garo lentu.

—    īsta ķīniešu ābece, — Flemings nosprieda, pār­skatījis to, — taču kaut kādi bioloģiskie dati tie ir.

Viņš aizgāja parādīt to Donejai. Pati par sevi šī iepriekšējā analīze bija tikai sīkums. Tomēr tā nozī­mēja daudz. Tātad Andrē tomēr palīdzēs un Donejai

varbūt izdosies paveikt brīnumu, ja vien pietiks laika.

Kad Flemings izgāja laukā, viņam uzbruka me­žonīgs vējš un gandrīz nogāza no kājām. Viņš aiz­elsās, un gaiss, kuru viņš aizgūtnēm tvēra, neko daudz nepalīdzēja. Saliecies, ar nodurtu galvu viņš lauzās uz priekšu sausajā, smacīgajā vējā, cauri smilšu virpuļiem uz laboratorijas durvīm. Viņa aiz­rautība un optimisms šķita izgaisuši. Laiks nebija nopērkams par naudu.

Trīs tūkstoš jūdžu attālumā no Azaranas pār ne­pieredzēta posta piemeklēto Londonu ausa diena. Nedaudzi polismeņi ar tērauda kaskām galvā stā­vēja platāko ielu vidū, turēdamies pēc iespējas tālāk no ēkām. Laiku pa laikam vētras kaukoņai cauri iegaudojās ātrās palīdzības mašīnu sirēnas. Zinātnes ministrijas ēkas pirmā stāva nedaudzajos vēl neiz­sistajos un neaizbarikādētajos logos vīdēja vārga gaismiņa.

Pie papīriem apkrautā galda sēdošo četru vīriešu sejas agrā rīta pelēkajā gaismā izskatījās spokaini no­gurušas. Jau vairākas stundas viņi nevarēja un neva­rēja izdomāt neko konstruktīvu. Īstenībā diskusija jau bija izvērtusies par pārgurušu, saniknotu cilvēku strīdu.

Kad Osborns un premjerministra sekretārs sāka strīdēties par vakar vakarā izlemto pasākumu finan­sēšanu un par to, kuram departamentamjāuzņemas atbildība, parasti atturīgais Nīlsons ļāva vaļu nik­numam.

— Jums gan ir brīnišķīgs talants neatlaidīgi no­ņemties ar birokrātiskiem sīkumiem pat tad, kad debesis jau taisās sagrūt pār mums visiem! — viņš paziņoja.

—           Mēs visi esam noguruši, profesor Nīlson, — mi­nistrs asi iebilda. — Mēs varam darīt tikai to, ko uzskatām par pareizu.

Amerikānis atvainojās.

Premjerministra sekretārs gribēja aizsmēķēt, taču, pamanījis, ka cigarešu kārbiņa tukša, nikni ielin- goja to kaktā.

—           Apmēram pusei mūsu zemes vairs nav elek­trības, liela dala no tās atrodas zem ūdens vai arī ieputināta sniegā, pārējo nopostījusi vētra. Cilvēki mirst ātrāk, nekā kareivji paspēj viņus aprakt. Ja jūs vismaz varētu pateikt, cik ilgi tā turpināsies…

Nīlsons jau gribēja atbildēt, kad pie Osborna uz pirkstgaliem pielipināja kāds sekretārs.

—Jums kāda ļoti steidzama vēstule, ser,—viņš teica. — Lidlauka kurjers nupat atnesa.

Osborns atplēsa dzeltenbrūno aploksni, apdomīgi un lēni atlocīja plāno papīru un sāka lasīt.

Beidzot viņš pacēla acis no vēstules.

—    Tā ir no Azaranas, no Madlēnas Donejas.

Osborns pasniedza vēstuli ministram.

—           Vislabākais būtu, ja jūs to izlasītu abi kopā, — ministrs teica Nīlsonam un premjerministra sekre­tāram. — Tā mēs ietaupīsim laiku. Protams, tūdaļ jāinformē arī ministru kabinets.

Ministrs nepacietīgi gaidīja, kamēr abi izlasīja vēstuli.

—    Vai jums ir kādi priekšlikumi, Nīlson?

Nīlsons piekrītoši pamāja ar galvu.

—          Vai jūs varat mani jau šodien aizvest uz Aza­ranu? — viņš jautāja.