— Ceru, ka jau pavisam drīz ieradīsies lidmašīna no Vīnes, Herr Nīlson, — viņš teica. — To piekraus nekavējoties, jums jāsagatavojas neērtam lidojumam. Laika apstākļi vēl aizvien nav uzlabojušies.
— Un kā būs ar rakstisku pierādījumu par jūsu priekšlikumu? — Nīlsons dzedri jautāja.
— Man ir prezidenta vēstule. Tā šo lietu padara oficiālu, bet, protams, visu kārtosim mēs.
Tieši tādu piezīmi Flemings bija gaidījis. Viņš atgrūda durvis un iegāja kabinetā. Kaufmanis iztrūcies paskatījās uz viņu, taču runāja tālāk, it kā nebūtu pamanījis Flemingu.
— Mēs, tas ir, «Intel», ražosim antibaktēriju un tiigosimies ar to, lai gan nedomājam aplaupīt cilvēkus. To gribēja darīt Frāulein Gambula. Es šiem nodomiem pārvilku svītru.
Flemings pagāja uz priekšu. v
— Jums, Kaufmani, pašlaik nu gan nav nekādas iespējas nodarboties ar filantropiju.
— Un jums nav nekādu tiesību ienākt šai kabinetā bez atļaujas, — Kaufmanis atcirta.
— Šeit vairs nav Azaranas kareivju, kas varētu jūs aizstāvēt, un vairs nav pat sekretāra.
Flemings piegāja pie Nīlsona, un tagad viņi abi atradās aci pret aci ar vācieti.
Kaufmanis izņēma no etvijas savu mazo cigāru. Degošo sērkociņu viņš paturēja pie tā ilgāk, nekā bija nepieciešams. Viņa roka mazliet drebēja.
— Nav nekādas jēgas atcerēties vecas nesaskaņas, — viņš teica, izņēmis cigāru no mutes. — Es darīju tikai to, ko priekšniecība lika darīt. Es tikai izpildīju pavēles. Taču tai pašā laikā es centos darīt arī ko labu, — Kaufmanis teica žēli smilkstošā balsī, nedroši vērodams savus viesus.
Nīlsons piecēlās un krampjaini ieķērās galda malā. Viņa pirkstu kauliņi kļuva gluži balti no saspringuma.
— Jūs noslepkavojāt manu dēlu, — Nīlsons teica mānīgā mierā. — Manu dēlu nošāva viņa mātes un manu acu priekšā pēc jūsu pavēles. Ja man būtu iespējams un ja jūs vēl nebūtu vajadzīgs, lai es varētu tikt projām no šejienes, es būtu nogalinājis jūs tai pašā brīdī, kad ienācu šeit.
— Es jūs lūdzu! — Kaufmanis iesaucās.
— Kādu galu ņēma Gambula? — Flemings viņam uzkliedza.
— Viņa nogāzās kopā ar savas mājas balkonu. Es atrādos pie viņas, kad tas notika. Es to redzēja. Viņa bija traka, gluži traka. Es nevarēju viņu glābt.
— Bet vai jūs mēģinājāt viņu glābt?
— Nē, — vācietis iegaudojās. — Es būtu varējis ievilkt viņu atpakaļ istabā, kad balkons sāka brukt. Bet es to nedarīju. Es labāk gribēju izglābt…
— … pats savu ādu!
— Pasauli! — Kaufmanis pielēca kājās un pāri galdam izaicinoši skatījās uz viņiem.
Pirms Nīlsons vai Flemings bija paspējuši pakustēties, Kaufmanis veikli aizlocījās apkārt krēslam un metās uz mazām durtiņām, kas veda uz slepenām
kāpnēm. Atrāvis tās vaļā, viņš pēkšņi atlēca atpakaļ. Tur ar sastingušu seju stāvēja Jusels, sažņaudzis rokā mazu, izrotātu beduīnu dunci. Kaufmanis rāvās atpakaļ.
— Jūs nedrīkstat mani nogalināt! — viņš kliedza. — Es godīgi kārtoju darījumus. Es cenšos palīdzēt jums visiem!
Flemings piegāja pie loga.
— Laiks pieturas gluži labs, — viņš teica. — Lidmašīna droši vien ieradīsies paredzētajā laikā. Pirms lidmašīnas ierašanās jūs mums palīdzēsiet tieši tā, kā pats teicāt. Jūs parakstīsiet rīkojumu, lai lidmašīna aizved Nīlsonu tieši uz Londonu. Un tas tad būs pēdējais pasākums, kuru jūs šeit noorganizēsiet. Nu, ķerieties pie darba!
Kaufmanis brīdi vilcinājās, tad piekrītoši pamāja ar galvu. Paņēmis spalvu, viņš noliecās pie rakstāmgalda atvilktnes, it kā lai sameklētu papīru.
Ar apbrīnojamu veiklību viņš pielēca kājās, tu- rēdams rokā revolveri, un atmuguriski virzījās uz durvīm.
— Šai spēlītei jūs, džentlmeņi, nederat, — viņš ņirgājās. — Jums labāk nemaz nevajadzēja to uzsākt. — Tad viņš pagriezās un metās uz kāpnēm.
Flemings un Nīlsons drāzās viņam pakaļ. Flemings redzēja, ka Abu paskatās uz augšu. Viņa brīdinājuma kliedziens atskanēja reizē ar revolvera šāvienu. Abu saļima. Kaufmanis nepaspēja apstāties skrējienā un uzkrita virsū savam upurim.
Pirms viņš bija paguvis piecelties, Nīlsons un tūlīt pēc viņa Jusels arī bija jau klāt. Flemings domāja tikai par Abu; viņš nometās ceļos un pacēla aiābu. Galva atslīga atpakaļ, no mutes sāka plūst asinis. Flemings nebija pārliecināts, vai Abu acis vēl redz vai arī mēģina viņam kaut ko pavēstīt. Lēnītēm viņš noguldīja Abu uz grīdas.
Nīlsons kā neprātīgs ar dūrēm apstrādāja Kaufmani.
— Laidiet viņu vaļā, — Flemings uzsauca. Viņš piegāja pie dīcošā un vaimanājošā vācieša.
— Mēs nenogalināsim jūs, — Flemings teica. — Jums būs jāatbild par slepkavībām gan Zenēvā, gan citās vietās, ja tikai visas tiesas jau nav aizgājušas bojā.
— Es neesmu vainīgs slepkavībās, — Kaufmanis smilkstēja. — Es tikai klausīju pavēlēm.
Flemings novērsās, nespēdams ilgāk paciest kaut ko tik pretīgu.
— Pievāciet viņu, Jusel! — viņš pavēlēja. — Aizvediet viņu uz lidostu. Paņemiet viņa revolveri. Tagad Kaufmanis vairs nesagādās jums nekādas grūtības.
— Pagaidiet!
Visi pagriezās un ieraudzīja durvīs stāvam Doneju.
— Ko jūs visi šeit darāt? — viņa jautāja.
Tad Doneja ieraudzīja mirušo Abu. Flemings viņai izstāstīja visu. Doneja aicināja Flemingu atpakaļ augšā.