Andromēdas izlaušanās

— Šī dāma prezidentu pārvērtis par savu marioneti. Viņa raustīs aukliņas, un prezidents lēkās, kā vien viņai patiks. Drīz vien mēs visi kļūsim par viņas marionetēm.

Poneja lēnām pabeidza dzert kafiju.

— Džon, tas ir ļoti dīvaini, — viņa domīgi teica.

— Dīvaini? Kas gan tur dīvains? Gambula dara tikai to, ko pavēl skaitļotājs. Tas viss ir tikai daļa no programmas.

Doneja nepacietīgi papurināja galvu.

— Es nemaz nedomāju politisko stāvokli. Es runāju par vēju. Parasti, vismaz šai gadalaikā, te nekad nav tik stipra vēja.

— Tiešām? — izklaidīgi noteica Flemings, domājot pavisam ko citu. — Šis vējš man atgādina Tor- nesu ar visiem tās jaukumiem. Kad mēs ar Andrē slēpāmies salā, laiks bija gluži tikpat ellišķīgs.

— Jā, arī toreiz laiks nebija tāds kā parasti, — Doneja piekrita. — Bet tagad laikam jāiet uz laboratoriju pastrādāt.

Doneja izskatījās tā, it kā jau atrastos laboratorijā un domātu tikai par savu darbu.

— Kaut tikai es varētu dabūt nepieciešamos ūdens paraugus!

Flemings atgriezās savā dzīvoklī. Vēl aizvien pūta brāzmains vējš, kas pēkšņi savērpa smilšu mākuļus un tad tikpat pēkšņi atkal pierima.

Flemings paskatījās pulkstenī. Bija vēl agrs, tikko pāri pusseptiņiem. Viņš ieslēdza īsvijņu radiouztvērēju un noregulēja to uz B. B. C. Tuvo un Vidējo Austrumu raidītāju. Viņš prātoja, cik ilgi viņiem vispār vēl būs kaut vai tikai vienpusēji sakari ar āi pasauli.

Dzirdamībā bija ļoti slikta, un balss no Londonas brīžiem pagaisa tā, ka neko vairs nevarēja saklausīt.

«… nav nekādu jaunu ziņu par stāvokli Azaranā. Robežas vēl aizvien slēgtas.»

Atmosfēras trokšņi uz pāris minūtēm pilnīgi pārtrauca ziņas. Kad dzirdamība atkal uzlabojās, diktors pašlaik stāstīja:

«… tādi paši laika apstākļi ir visā Rietumeiropā un Vidusjūras zemēs. Par neparasti spēcīgām vētrām ziņo arī no tik tāliem rajoniem kā Āfrikas aus- trumpiekraste un Adenas apgabals, kā ari no meteoroloģiskajām stacijām Islandē un īsfūfaundlendā.»

Flemings izslēdza radioaparātu. Viņam šķita gandrīz vai dabīgi, ka arī laiks kļuvis gluži kā traks, ja jau visa pasaule nenovēršami dodas pretī vēl nepieredzētai katastrofai.

8

Nākamajā dienā Zanīna Gambula uzaicināja Kaufmani savā kabinetā. Kad Kaufmanis ienāca, viņa pat acu nepacēla un turpināja kaut ko rakstīt. Vācietis izstiepās miera stājā, neuzdrošinādamies atgādināt par savu klātbūtni. Tikai beigusi rakstīt, Gambula ar ledainu skatienu paraudzījās uz viņu, nelūgdama pat apsēsties.

— Stāvoklis Azaranā nostabilizējies. Paziņojiet to saviem priekšniekiem un informējiet viņus arī par notikušo. Paskaidrojiet, ka mēs šeit esam stāvokļa kungi un paliksim tādi arī turpmāk. Prezidents jau šorīt apspriedīsies ar saviem padomniekiem. Nabaga vīrelis! Viņš ir ļoti satraukts un iebiedēts, lomēr saprot, ka citas iespējas viņam nav un tāpēc jāsadarbojas ar mums. Jūs šai apspriedē piedalīsieties kā «Intel» pārstāvis. Šeit ir priekšlikumi, kurus jūs iesniegsiet apspriedei.

Viņa pasniedza Kaufmanim papīra lapu.

Vācietis paņēma un rūpīgi izlasīja to, brīžiem piekrītoši mādams ar galvu, it kā būtu apmierināts.

— Es vienmēr darīju visu, kas bija manos spēkos, — viņš nomurmināja. — Jūs varat paļauties uz mani arī turpmāk.

— Lieliski, — Gambula noteica, ar rokas mājienu likdama saprast, ka audience beigusies. — Tagad dodieties uz pili un instruējiet prezidenta sekretāru.

Flemingam nekad nebija bijis nekādu ilūziju par savu stāvokli Azaranā. Viņš zināja, ka patiesībā ir tikai «Intel» gūsteknis, tomēr pa īstam viņš to izjuta tikai jaunā režīma pirmajā dienā. Negribējās neko darīt, jo viņš pārāk labi zināja, ko no viņa gaida. Nebija arī neviena, ar ko parunāties. Gambula bija uzaicinājusi Abu pie sevis, un viņš bija nozudis administrācijas ēkā. Visur staigāja patruļas. Pirms brokastīm Flemings devās uz lazareti, lai apciemotu Andrē. Sargi to neatļāva, un viņš drīkstēja tikai parunāties ar Andrē kopēju, kas pastāstīja, ka meitene jūtoties mazliet sliktāk un pašlaik esot aizmigusi.

Flemings ilgi nosēdēja pie brokastu galda, nelikdamies ne zinis par rupjo, brūno maizi, augļiem un olīvām, kuras parasti pasniedza brokastīs, un dzēra tikai tasi pēc tases stipru un saldu kafiju.

Pēc tam Flemings aizstaigāja līdz Donejas laboratorijai. Sargs viņu aizdomīgi nopētīja, tomēr neaizturēja.

Doneja darbojās pie kāda no laboratorijas galdiem. Viņa izklaidīgi atņēma sveicienu un nepievērsa sevišķu uzmanību Fleminga satraukumam par Andrē veselību.

— Mēs nespējam viņai nekā palīdzēt, — Doneja nomurmināja.

Brīdi klusējusi, viņa paņēma vienu no statīvā novietotajām lielajām mēģenēm.

— Džon, apskatiet šo!

Flemings paskatījās uz mēģeni, kuiu Doneja turēja rokā. Tajā bija pelēks, daļēji necaurspīdīgs šķidrums. Kad viņa sakratīja mēģeni, tas pielipa pie mēģenes sieniņām. Šķita, ka arī visās pārējās mēģenēs ir tas pats šķidrums.

— Kas tas ir? — viņš jautāja.